VIJA GARAISSILA
Latvijas un pasaules skaistākās vietas iepazīst skatoties fotogrāfijas sociālajos tīklos
– Ar ko ikdienā nodarbojas pensionāri?
– Minu mīklas, lasu grāmatas, apskatos internetā, kas notiek pasaulē, dodos uz Smiltenes pensionāru klubiņu. Tad jau no pensionāru klubiņa izriet dažādas aktivitātes – sanāksmes, citu pensionāru apsveikšana, ekskursijas. Nesen dēls uzdāvināja savu skārienjūtīgo telefonu, kuram ir kamera. Vispirms jau bija jāapgūst, kā varu piezvanīt, bet tagad mācos fotografēt. Telpās tik labas bildes nesanāk, bet ārā fotografēt man patīk.
– Kas jums sagādā lielāko prieku?
– Ziniet, man ļoti patīk visādi ceļojumi, bet tā kā naudas nav diez ko daudz, lai tajos varētu atļauties braukt, skatos televizorā visādus raidījumus un filmas par dabu, arhitektūru un dzīvniekiem. Tādējādi varu uzzināt, kā dzīvo cilvēki Āfrikā, Amerikā un citās pasaules vietās. Ar televizora un interneta palīdzību varu tam visam dzīvot līdzi.
– Ko jūs domājat par sociālajiem tīkliem, kuros diendienā daudz laika pavada dažādu paaudžu cilvēki?
– Cik māku, tik izmantoju. Pati esmu reģistrējusies feisbukā un draugiem.lv. Man nav datora, bet planšete, ko sarūpēja dēls. Tajos ieeju katru rītu uz kādām 15 minūtēm un arī vakarpusē. Paskatos arī bildītes un video, ko manējie atsūtījuši. Tā kā avīzes man nav, izlasu arī ziņas. Tāpat internetā var izlasīt interesantus notikumus par Smilteni.
Protams, visas virtuālās lietas nebija viegli apgūt, joprojām šo to vēl nesaprotu, bet tad palīdz jaunie. Bet vispār ir interesanti.
– Iesakiet labu vietu ekskursijai, kurp doties, ko apskatīt!
– Mana skaistā bērnības zeme Vecpiebalga un Jaunpiebalga! Vecpiebalgas ūdensrozes, kultūras nams. Uz Vecpiebalgu šogad braucu kopā ar pensionāriem, mūs sagaidīja pats Ķencis. Baznīcā mums sniedza ļoti skaistu koncertu. Noteikti vērts ir doties uz Raunu. Maza, maza pilsētiņa, bet tur ir daudz ko redzēt. Vienreizēji! Tur ražo čipsus, ir dažādas dārzniecības un saimniecības, var apskatīt metālizstrādājumus.
Vispār jau tepat pa Smilteni sanāktu ļoti interesanta ekskursija, pat vietējiem iedzīvotājiem. Vienā gadā mūs veda ekskursijā pa ūdens ceļu Smiltenes pusē. Braucām uz Brutuļiem, ezermalu. Ikdienā nemaz neienāk prātā šādas vietas apskatīt.
– Ja jums būtu dota iespēja vienu dienu ar neierobežotiem resursiem darīt, ko vien vēlaties, un doties, kur vien acis rāda – kas tas būtu?
– Ne jau vienmēr vajag redzēt tās ārzemes. Es brauktu ceļojumā uz Rundāles pili, tas ir mans sapnis. Esmu tur bijusi jaunībā un vēl pēc tam vienu reizi, bet tagad tur viss ir atjaunots un vēl skaistāks.
– Vai jūs ticat politiķu solījumiem?
– Viņi tik daudz ir runājuši un solījuši, bet tie solījumi ļoti švaki izpildīti. Es ticu tikai dabai, saviem spēkiem, saviem cilvēkiem un viss.
– Pastāstiet avīzes lasītājiem kādu dullu atgadījumu no savas jaunības!
– Jaunības dullumā bijuši dažādi piedzīvojumi, bet visu jau nemaz tā nevar stāstīt. Vienu varu atklāt. Jaunībā sastrīdējos ar savu draugu. Kā bija, kā ne, aiz lielības gluži kā ūdeni izdzēru alkoholu. Atceros, ka tā bija kārtīga tējas krūze. Nezinu, ko gribēju pierādītam tam puisim, bet tā noreibu, pēc tam vēl ilgi bija slikti. Tā bija kā mācība, ka puišu dēļ nav vērts sev tā nodarīt pāri.
VIJA VĪKSNIŅA
Uz redakciju pēc bildēm, kas atspoguļo kultūras notikumus un skaisto Smilteni
– Ar ko ikdienā nodarbojas pensionāri?
– Mana ikdiena ir tāda – apkopju māju, izkurinu krāsnis, iztaisu pusdienas un vakariņas, jo meita strādā. Tad palasu avīzes, žurnālus, man patīk dzeja. Dažkārt to mēdzu norakstīt. Tagad ziemā sanesu malku, notīru sniegu, ja pie durvīm aizsnidzis. Vēl man ir maza, čirkaina taksīte Dora, ar ko pastaigāties. Pēc dažādiem kultūras pasākumiem, kuros uzstājušās manas mīļās mazmeitas Ieva un Madara, eju uz “Ziemeļlatviju” un palūdzu, lai uz fotodarbnīcu man nosūta attīstīt kādas skaistas bildes, ko pēc tam lieku albumā. Nupat bija skaisti nofotografēta baznīca un rotājumi. Arī tās jau ir manā albumā.
– Kas jums sagādā lielāko prieku?
– Tās noteikti ir manas mazmeitas. Madara spēlē orķestrī un Smiltenes Tautas teātri, kā arī vada dažādus pasākumus, bet Ieva ļoti skaisti spēlē vijoli. Viņas ir mans vislielākais prieks, vienmēr sekoju līdzi, kā abām veicas.
Tad vēl mani iepriecina, ja, aizejot uz kādu iestādi vai veikalu, mani sagaida pozitīvi. Tā notika, kad iepirkos “top!” veikalā. Viena pārdevēja uzreiz tik smaidīgi pajautāja, ko jūs vēlaties, bet pie kases novēlēja labu un priecīgu dienu. Tas aizkustina.
– Ko jūs domājat par sociālajiem tīkliem, kuros diendienā daudz laika pavada dažādu paaudžu cilvēki?
– Es pati tos nekad neesmu izmantojusi, jo man nav datora. Jāatzīst, ka man pat tāda vēlēšanās nekad nav bijusi. Uzskatu, ka jaunajiem nevajadzētu tik daudz aizrauties ar internetu, labāk palasīt kādu grāmatu vai arī aizbraukt un noskatīties teātra izrādi. Tas ir daudz lietderīgāk.
– Iesakiet labu vietu ekskursijai, kurp doties, ko apskatīt!
– Pati vairāk esmu Lietuvu izbraukusi, padomju laikā apskatīju Krimu. Vasarā Latvijā ir daudz skaistu vietu, bet tomēr visskaistākā ir Smiltene. Mūsu pilsēta ir sakopta, te ieguldīts liels darbs. Vienīgi sirds lūst, kad uzzinu par kādiem postījumiem. Ļoti skumji bija dzirdēt, ka Dārza ielā bija nolauzti vairāki šogad iestādītie kociņi.
– Ja jums būtu dota iespēja vienu dienu ar neierobežotiem resursiem darīt, ko vien vēlaties, un doties, kur vien acis rāda – kas tas būtu?
– Es pat nevaru iedomāties, ko es darītu. Protams, nekur tālu doties negribētu, varbūt tepat pa Latviju paceļotu. Gribētos apskatīties, kā ziemā izskatās mūsu valsts, jo pašai nav transporta, ar kuru varētu doties šādos ceļojumos.
– Vai jūs ticat politiķu solījumiem?
– Politiķiem neticu, protams, ir jāpaklausās, ko viņi saka, lai zinātu. Pirmdienas vakarā paklausījos raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”. Šoreiz tēma bija par Eiropas Savienības struktūrfondu naudas izlietojumu. Parādīja nez cik firmu, kas paņēmušas vairākus tūkstošus, bet patiesībā neko nav izdarījušas. Vienīgi “Dobeles dzirnavnieks” tiešām lietderīgi bija izlietojis iedoto naudu. Kāpēc neviens to nekontrolē, valdībā tak tik daudz cilvēku.
– Pastāstiet avīzes lasītājiem kādu dullu atgadījumu no savas jaunības!
– Tajā laikā, kad mācījos skolā (Smiltenes tehnikumā), mēs nedrīkstējām iet uz ballēm pilsētā un Jāņukalnā. Mēs arī negājām, bet skolā balles notika katru sestdienu. Tās arī apmeklējām. Pat pirms izlaiduma, kad tika nokārtoti valsts eksāmeni, neaizgājām uz balli. Tolaik tiešām bija strikti noteikumi un kārtība, kas jāievēro.
ANNA SEBRE
Ja varētu piepildīt neiespējamo, ceļotu laika mašīnā
– Ar ko ikdienā nodarbojas pensionāri?
– Manā skatījumā pensijas vecums ir viens brīnišķīgs laiks, vairs nav tā trakā skriešana, saspringtie rīti, daudzie pienākumi darbā, jārūpējas par bērniem, saimniecību. Visa diena pavadīta darbā, vakarā jālabo skolēnu mājas darbi un kontroldarbi (strādāja par skolotāju – red.). Tagad iestājies atslābums un miers. Es personīgi esmu ļoti apmierināta ar šiem pensijas gadiem. Man nebija stresa domājot, kā tas būs, kad vairs nestrādāšu. Domāju, ka mani un jebkuru citu cilvēku vada kāds augšējs spēks. Priecājos par katru rītu, ko esmu sagaidījusi, saulīti logā, dienu, kas man tiek dāvāta un par kuru vakarā lūdzos gulēt ejot. Tā ir liela dāvana.
Tad man ļoti patīk nesteidzīgi izbaudīt rīta kafiju. Pa manu virtuves lodziņu var redzēt kaimiņu pagalmā karoga mastu, kurā plīvo Latvijas karogs. Tāpat pa dienu jau kaut kas notiek. Apmeklēju pensionāru klubiņu, kur jūtos labi, esmu cilvēkos. Cik labi, ka var nodoties kaut kam tādam.
– Kas jums sagādā lielāko prieku?
– Varu priecāties par daudzām lietām, pat par vissīkāko nieciņu, tāpat kā raizēties un skumt. Reizēm uzrodas kāds skolēns, kurš lūdz palīdzību mācībās. Ja viņš atzīmi uzlabo un tālāk skolā veicas labāk, pārņem gandarījums. Ļoti lielu prieku sagādā, kad bērni un mazbērni piezvana. Piemēram, mazdēls piezvana un saka, zini vecomamm, mani ieskaitīja budžeta grupā arī šogad, vai arī uzaicina mani uz koncertu Valmierā. Vienā rīta piezvana un jautā, vai esmu jau pamodusies. Pēc tam lūdz ieslēgt televizoru, jo viesojās “Rīta Panorāmā” un man vēl nodeva sveicienus ēterā. Lūk, it kā šādi nieciņi, bet iepriecina.
– Ko jūs domājat par sociālajiem tīkliem, kuros diendienā daudz laika pavada dažādu paaudžu cilvēki?
– Jā, es lietoju, bet ne katru dienu. Pirmkārt, internetu lietoju, jo elektroniski veicu maksājumus, otrkārt, apskatos jaunākās ziņas, laika prognozes. Reizēm pajautāju kaut ko google. Esmu arī draugiem.lv un feisbukā, bet es neaizraujos ar sevis proklamēšanu. Internets ir laba lieta un bez tā pasaulē nevar iztikt.
– Iesakiet labu vietu ekskursijai, kurp doties, ko apskatīt?
– Var doties jebkur, bet aizvien vairāk pārliecinos, ka Latvijā ir ļoti skaistas vietas, apbrīnojami cilvēki, kuri dara interesantas lietas. Jebkurā Latvijas vietā ir kaut kas interesants un vērtīgs. Tik tiešām tepat ir labi!
– Ja jums būtu dota iespēja vienu dienu ar neierobežotiem resursiem darīt, ko vien vēlaties, un doties, kur vien acis rāda – kas tas būtu?
– Gribētu kaut ko ļoti kārotu, ko neesmu vēl sasniegusi. Gribētu aizbraukt uz Itāliju, paskatīties Vatikānu, izbraukt ar gondolu Venēcijā, paklausīties romantisko nakts dzīvi. Ja šajā dienā varētu piepildīties neiespējamais, tad es izvēlētos ceļot laikā. Es iesēstos laika mašīnā un aizbrauktu kādus piecdesmit gadus uz priekšu. Būtu patīkami redzēt savu dzimtas turpinājumu, ko viņi dara, ar ko aizraujas. Mazbērni jau nosirmojuši un mazmazbērni izauguši lieli, un kā viņi dzīvo mūsu mīļajā zemītē.
– Vai jūs ticat politiķu solījumiem?
– Kā es ticēju “Jaunajam Laikam”, Repše tik forši runāja, bet daudzi jau uzreiz saprata patiesību. Es turpināju ticēt, jo bankas priekšnieks, matemātiķis, fiziķis, gāja baznīcā… Tagad it kā gribētu ticēt politiķiem, bet tā gluži nenotiek. It kā jau nav tā, ka mēs grimtu. Ar valdības piešķirto pensiju varētu iztikt, ja man nebūtu jāpērk medikamenti. Veselības aprūpe Latvijā nav sakārtota.
– Pastāstiet avīzes lasītājiem kādu dullu atgadījumu no savas jaunības!
– Mana jaunība pagāja tajos sarežģītajos laikos, kad par kaut kādām dullībām nevarēja ne domāt, ne runāt. Kad rītos devos uz vidusskolu un redzēju pie ēkas centrā nošautus mežabrāļus, tad kāda dullība tur var prātā ienāt? Nāku no katoļticīgo zemes Latgales, māte un tēvs mani stingri audzināja.
MAIJA ZARIŅA
Rokraksts kā mākslas darbs, ko pazīst un apbrīno daudzi
– Ar ko ikdienā nodarbojas pensionāri?
– Ar seriālu skatīšanos daudz neaizraujos, tas nav manas dienas plānotājs. Man ļoti patīk dārzā strādāt, tikai žēl, ka dārziņš ir tik tālu un ka nevar iziet ārā un uzreiz dobē iekšā. Daudz jau ir to sabiedrisko darbu. Pēc Smiltenes pensionāru apvienības un klubiņa rīkotajām ekskursijām taisu aprakstus, citādi pēc laika aizmirstas, kur esi bijis un ko redzējis. Izgriežu arī avīžu rakstus ar mums. Man patīk ne tikai rakstīt, bet arī pašai taisīt apsveikumu kartītes.
Kad man bija desmit gadu, savam onkulim lūdzu, lai viņš man dienasgrāmatā saraksta stundas sava skaistā rokraksta dēļ. Tad mēģināju to atdarināt, savukārt tēvs rakstīja kaligrāfiski. Tas bija mans mērķis. Joprojām man patīk minēt krustvārdu mīklas. Deviņdesmitajos gados tās pat sastādīju, ko vēlāk publicēja “Ziemeļlatvija”.
Tagad palutinu mazdēlu ar vakariņām, kurš mācās Smiltenes tehnikumā. Arī tas ir manā dienas plānā.
– Kas jums sagādā lielāko prieku?
– Smaidu var izraisīt dažādi notikumi, arī dzīves nejēdzības, bet lielāko prieku sagādā bērni, mazbērni un mazmazbērni. Visi kopā man viņi ir 11. Šonedēļ uzzināju, ka mazmazdēliņš nupat sācis rāpot.
– Ko jūs domājat par sociālajiem tīkliem, kuros diendienā daudz laika pavada dažādu paaudžu cilvēki?
– Dators man ir kaut kur malā nolikts. To man uzdāvināja uz 75. dzimšanas dienu. Varbūt pienāks īstais laiks un iemācīšos, kā ar to apieties, bet tagad dodu priekšroku īstiem cilvēkiem, īstām sarunām un vēstulēm. Tad jau labāk palasīt grāmatu vai paskatīties televizoru. Bet pienāks laiks, kad bez datora nevarēs iztikt, patiesībā jau daļēji tagad tā ir. Vajadzēja atteikties dārzā no elektrības, klausules otrā galā man saka, apskatieties to un to internetā. Arī “Smiltenes NKUP” pakalpojumi kļūst elektroniskāki. Ja vēl ārsti receptes sāks izrakstīt elektroniski, tad būs pavisam sarežģīti.
– Iesakiet labu vietu ekskursijai, kurp doties, ko apskatīt?
– Esmu daudz braukājusi un apskatījusi Latviju, Lietuvu, Igauniju. Skaista ir mūsu pašu zeme, Kurzemē ir daudz ko redzēt. Vienīgi tad jābrauc uz divām dienām, un tas atkal dārgi izmaksā.
– Ja jums būtu dota iespēja vienu dienu ar neierobežotiem resursiem darīt, ko vien vēlaties, un doties, kur vien acis rāda – kas tas būtu?
– Es šo dienu izmantotu atpūtai, dotos pie mazmeitas uz Saulkrastiem, kura dzīvo pārsimts metru no jūras. Tur aug mans mazmazdēliņš.
– Vai jūs ticat politiķu solījumiem?
– Solīt jau viņi sola. Kā tiek tādā barā, tad arī kļūst kā pārējie – samaitājas. Nupat viņi sprieda par pensijām, bet pie pozitīva lēmuma nenonāca. Taču, kad paši sev nolemj palielināt algas, tad visi ieceri atbalsta vienbalsīgi. Smiltenes novadā ir tīri normāli deputāti. Vienīgi pašā pašvaldībā ir par daudz ierēdņu uz tik mazu vietu.
– Pastāstiet avīzes lasītājiem kādu dullu atgadījumu no savas jaunības!
– Jaunībā es biju godīga, pat pārāk. Tagad dullību sanāk vairāk. Piemēram, sastādot krustvārdu mīklas, laiks paskrēja tik ātri, ka aizmirsu par ekskursiju. Zvana man un jautā, vai tad es nebūšot. Vēl viens amizants notikums risinājās pirms desmit gadiem. Tolaik vēl pensionāriem no visas Latvijas rīkoja skaistus koncertus Dzintaru koncertzālē Jūrmalā. Mēs no Smiltenes arī braucām. Dzīvokļa atslēgas atstāju mājās, jo biju pārliecināta, ka atpakaļ atgriezīsimies laikus. Tomēr ieradāmies naktī. Zvanīju pie dzīvokļa durvīm, bet vīrs miegā nedzirdēja. Ārā negaiss, uzgāju koridorā līdz bēniņiem un sēdēju uz trepēm. Pirmajā stāvā sadzirdēju čaboņu un sabijos. Tad nolēmu doties pie kaimiņienes, centos no viņas sazvanīt vīru, līdz tas izdevās.
