Ir novembris. Vidzemē uzkritis sniegs. Ak, šausmas! Nekad tā nav bijis. Laikam tuvojas pasaules gals, jā, jā, un ziema būs nepieredzēti barga, un pavasara vispār nebūs. Nu kur tad ir tā globālā sasilšana?
Šādas un līdzīgas vaimanas gadās dzirdēt ne tikai no tantukiem, kas nesen iemācītas izmantot interneta gudrības, bet mazliet pieklusinātā veidā arī no televīzijas komentētājiem, proti, pilsētniekiem.
Vispirms par to, vai patiešām ar agro sniegu noticis kaut kas ekstremāls? Pēdējos gados esam lutināti tajā ziņā, ka ziema mēdza iestāties ļoti vēlu, dažu gadu tikai janvārī, un arī tad sniega sega izrādījās ne visai noturīga. Arī kārtīga sala nav bijis. Bet viss, kā mēdz teikt, atklājas salīdzinājumos.
Bērnībā esmu pieredzējis patiešām īstas ziemas, kad stabila sniega sega izveidojās novembra nogalē, reizēm arī agrāk, un pamatīgas kupenas turējās līdz aprīļa vidum. Protams, katru ziemu bija arī atkušņi, kad puikas būvēja pamatīgus cietokšņus un rīkoja sniega kaujas, bet pārsvarā valdīja sals no desmit līdz trīsdesmit grādiem. Lai sniegi neaizputinātu dzelzceļa sliedes, uzbērumu pauguros rudeņos nostiprināja speciālus vairogus jeb sniega vārtus, un nereti gadījās, ka šīm konstrukcijām februārī no sniega ārā rēgojās tikai divmetrīgo mietu gali. Pēdējo reizi kaut ko tādu Ērgļu pusē redzēju 1956. gadā.
Neatceros daudz tādu gadījumu, kad pastāvīga sniega sega būtu veidojusies uz nesasalušas augsnes. Bērnībā man visvairāk patika tie rudeņi, kad jau oktobrī krietns sals ar ledu apklāja visas ūdenstilpes. Tad bija varena slidināšanās, bet cauri dzidrajam ledum bija iespēja novērot zivtiņas un citus radījumus. Savukārt ezeriņos un pārplūdušajās purvainēs tēvs ar rokas izkapti mēdza sapļaut pakaišus, kas ziemā dziļajās kūtīs pārvērtās kūtsmēslos. Kad astoņdesmito gadu sākumā ciemojos Madonā, manā radu saimē vīrieši aizrautīgi stāstīja, kā viņi nesen Lubānas ezerā ķēruši zivis. Galvenais rīks bijis cirvis. Cauri dzidrajam ledum viegli saskatīt lielās zivis, tad atlicis tikai belzt ar cirvja pietu un zivis apdullināt, pēc tam izcirst āliņģi un nekustīgo lomu izcelt. Sanākuši liels bars zivju gribētāju, un pieticis visiem.
Labi atceros arī to rudeni, kad tepat Valkas rajonā kailsals septembra nogalē zemē iesaldēja ap 1500 hektāru kartupeļu, neskaitot lopbarības bietes. Tie bija sešdesmitie gadi. Oktobrī viss atkusa, un tad uz kartupeļu rakšanu tika mobilizēti skolu audzēkņi sākot no 4. klases, teica, lopbarībai noderēšot. Lai arī veikalos būtu ko tirgot, partija pilnvaroja savus aktīvistus, lai organizētu kartupeļu iepirkšanu no piemājas saimniecībām. Atceros, Palsmanes skolotājs Arvīds Treimanis ņēma līdzi skolas sporta starta pistoli, lai varētu atgaiņāties no viensētnieku nikniem suņiem. Pēdējo īsto auksto ziemu esmu pieredzējis 1979. gada decembrī, toziem daudzviet izsala augļu dārzi.
Kā tad patiesībā ir tagad ar bieži piesaukto globālo sasilšanu? Parasti tiek salīdzināti dati par pēdējiem 30 gadiem, un Latvijas gadījumā izsecināts, ka šajā laikā pavasara iestāšanās (lapu plaukšana, bērzu sulu tecēšana) iestājas vidēji par trim nedēļām agrāk, toties rudens mēdz atnākt par četrām dienām vēlāk. Tas neizslēdz atkāpes no vidējiem rādītājiem, tādas bijušas un būs vienmēr. Šī iemesla dēļ krietni agrāk veicami pavasara sējas un stādīšanas darbi.
Zinātniski pierādīts, ka polārajos apgabalos stipri samazinājies gan Grenlandes ledus masīvs, gan Sibīrijas mūžīgā sasaluma platības. Notiek pat katastrofas vietās, kur sasaluma dziļajos slāņos atbrīvojas agrāk sasalusī metāna gāze, ar milzu spēku izlaužoties virszemē, dažviet atstājot iespaidīgus krāterus. Kanādā pārplūstošajās vietās dabas aktīvisti ledū cērt caurumus, lai aizdedzinātu tur sakrājušos metānu, jo metāns ir viena no tām gāzēm, kas veido siltumnīcas efektu.
Nav lieki jāpierāda, ka arī aukstais gaiss virs poliem veido aizvien mazāku cepuri, bet šī cepure nemēdz veidot nekustīgu aukstā gaisa masīvu. Pareizāk būtu lietot salīdzinājumu ar nošķiebtu cepuri – tā dažkārt manierīgi vīri mēdz savas mices nošķiebt te uz vienu pusi, te otru. Šogad šāds nošķiebums sācies Sibīrijas plašumos un pamazām virzās pāri Eiropai, turklāt Latvijas gadījumā tam uzdarboties ar pilnu jaudu traucē Atlantijas cikloni.
Šādā ciklonu un anticiklonu kaujā visai grūti prognozēt iznākumu, ja domājam par gaidāmo ziemu. Droši var teikt tikai to, ka laikapstākļi būs nestabili, sagaidāmi kontrasti. Vasara bija tāda, ka laikapstākļi mainījās ik pēc kalendārajiem mēnešiem: jaukajam aprīlim sekoja maija sausums, ko nomainīja jūnija vēsums. Zemkopji ar biezu vārdu piemin lietaino augustu un slavē brīnišķīgo septembri, ko nomainīja nemīlīgais un vējainais oktobris. Ja reiz tādā ritmā iešūpojusies ziemeļu puslode, tad varam domāt, ka šādā ritmā laikapstākļu maiņa turpināsies arī ziemas mēnešos. Dabas vērotāji prognozē, ka nākamais pavasaris būšot vēls. Te svarīgi, ko kurš uzskata par pavasari…
Laikapstākļu noteikšana pēc norisēm noteiktos datumos mūsdienās vairs nav izmantojama kā metode. Tautas ticējumi, kas atrodami Pētera Šmita sakopotajos folkloras sējumos, puslīdz pareizi bija laikā, kad spēkā bija vecā stila kalendārs. Ja ticējumos minēts, ka janvāris jāvērtē pēc tā, kāds laiks bijis Miķeļos vai Katriņās, tad jāatceras, ka, piemēram, Miķeļdiena kādreiz tika svinēta oktobra pirmās dekādes nobeigumā, gluži kā vecie Jāņi iekrita 7. jūlijā pēc tagadējā kalendāra.
Šī iemesla dēļ daži latviskuma tradīciju cienītāji kļūdās, veļu laika atzīmēšanu sākot ar tagadējo Miķeļdienu. Tā nav nekāda mistika, jo mūsu senči daudzos jautājumos neredzamās pasaules procesus izprata daudz pamatīgāk. Laiks, kad pienācis veļu modināšanas brīdis, mūsdienās var būt tikai ap 8. līdz 10. oktobri. Novembra vidū iestājas kosmisko enerģiju transformācijas periods (tajā periodā arī advente), un tikai janvāra sākumā daba ieslīgst pilnīgā miega fāzē, kad nomodā paliek tikai nedaudzi modrības sargi. Starp citu, veļu laika tuvošanos ar savām aktivitātēm izrāda daži putni, piemēram, dzilna un riekstrozis. Pavērojiet citugad paši!
