Vai tiešām tas notiek ar mums? Šo pirmdien lepnums un saviļņojums par Smilteni un smilteniešiem savijās kopā ar patīkamu izbrīnu.
Vai tiešām tas notiek ar mums? Šo pirmdien lepnums un saviļņojums par Smilteni un smilteniešiem savijās kopā ar patīkamu izbrīnu.
Jo vieta, kuras zālē un balkonos sēdošie skatītāji izrādes “Smiltenes noslēpums” noslēgumā cēlās kājās un ilgi, ilgi aplaudēja Vidzemes mazpilsētai un tās cilvēkiem bija īpaša – Latvijas Nacionālais teātris.
Mazā pilsētiņa pirmā Latvijā uzdrīkstējusies sevi pieteikt uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves ar pašu iestudētu koncertuzvedumu. “Vai izdevās?” Tas bija pirmais visvairāk uzklausītais jautājums pēc izrādes. Jā, izdevās, jo Smiltenē ir talantīgi bērni un jaunieši (visu cieņu Tautas deju ansamblim “Ieviņa”, korim “Lido” un šo kolektīvu vadītājām!) un ietekmīgi novadnieki, kuri atbalsta savu dzimto pilsētu. Tiesa, mums, smilteniešiem, tāpat nav sveši ikdienišķi strīdiņi, mēles pakulstīšana un citas cilvēciskas vājības. Taču, tiklīdz svaru kausos nokļūst mūsu pilsēta, atmostas jūtas, kuras jau visā Latvijā ieguvušas apzīmējumu “smilteniešu lokālpatriotisms”.
Pat sveši, Smiltenei nepiederoši cilvēki atzina, ka izrādē jutuši no skatuves strāvojam labestīgu, spēcīgu enerģiju. Skudriņas pār kauliem nudien skrēja pamatīgi. Un vēl spēcīgi uzvirmoja jūtas un domas, ko novēlu ikvienam: lepoties par savu dzimto pilsētu vai pagastu un palīdzēt tai attīstīties, lai kur tu būtu – tepat vai plašajā pasaulē.
Jo Smiltenes noslēpums ir tās cilvēki. Un Smiltene viņiem ir pateicīga. “Ir plašā zemes virsū pilsēta, kurā tev lemts atgriezties….” (no izrādes bukleta).
