Vēsturē mēdz būt periodi, kad daudzās valstīs vienlaikus uzrodas politiķi, kurus piedienas dēvēt par izciliem valstsvīriem. Te minami gan Vinstons Čērčils un Franklins Rūzvelts, gan populārie de Golls, Adenauers, Mannerheims, Mahatma Gandijs… Kad demokrātija šādus vīrus nespēj piedāvāt, tad slavas augstumos nokļūst diktatori, tādi ir arī mūsdienās. Bet demokrātija, kas balstās neoliberālisma vērtībās, valstu vadībā izvirza arī talantīgas sievietes, kādas, nenoliedzami, bijušas Golda Meira, Margareta Tečere, Indira Gandija, enerģisku valstssievu vārdi iegājuši arī Pakistānas, Šrilankas, Filipīnu vēsturē. Mūsdienās tāda, nenoliedzami, ir Vācijas kanclere Merkele, un viņas pēdējā laika neveiksmes saistāmas ar pārspīlētu pieķeršanos neoliberālisma ideoloģijai. Bet tāda ir visa vecās Eiropas sabiedrība, kur politkorektums un virzība uz nāciju sajaukšanos ir nepārkāpjama norma. Līdz ar to pierādās šādas politikas nespēja pretoties kaimiņu valstsvīru piekoptajai agresivitātei un starptautisko līgumu ignorēšanas politikai.
Mazai atkāpei daži vārdi par Latvijā populāru cilvēku viedumu, kurus Franks Gordons pieskaita pie ģēnijiem, proti, par Alvja Hermaņa un Ulža Bērziņa uzskatiem, kuri pareģo Eiropas sabiedrības drīzu sajaukšanos kā Bābeles torņa celšanas laikā. Šāds scenārijs gan iespējams, bet tad mums noteikti jāpastudē Ļeva Gumiļova ne mazāk ģeniālais darbs par etnoģenēzi, kur aprakstīti daudzi vēstures piemēri, pie kā noved nekontrolēta atšķirīgu etnosu sajaukšanās. Dažas maniheisma iezīmes vērojamas jau šodien, kad aizvien vairāk sevi parāda pagaidām margināli politiskie spēki, kuri nepazīst nekādu svētumu. Visai biedējoša perspektīva.
Kā jau minēju, apstākļos, kad politiķu aprindās trūkst harizmātisku līderu vīriešu, aizvien vairāk sevi piesaka sievietes. Tagad arī Lielbritānijā pie varas stūres nokļuvusi sieviete, bet nekas neliecina, ka viņa spēs līdzināties Tečerei. Lieta ir tāda, ka sabiedrības vairākums stoiski pacieš krīžu radītās grūtības, bet savu neapmierinātību sāk izpaust laikā, kad krīze jau aiz muguras un sācies ekonomiskais uzplaukums. Tāpēc kļūdījās nenoliedzami talantīgais premjers Kemerons, kurš nelaikā izsludināja referendumu par attiecībām ar Eiropas Savienību.
Arī Baltijas valstis piedzīvojušas sieviešu valdīšanas periodus, un ne Latvijai Vaira Vīķe-Freiberga, ne Lietuvai Grībauskaite kaunu nav darījušas. Tagad Igaunijai – par pārsteigumu pašiem igauņiem – prezidentes amatā nokļuvusi Kaljulaida un – atbilstoši savam uzvārdam – viņai visas iespējas pastāvēt stingri kā klints sienai. Popolaritātes un vēsturiskās nozīmības ziņā viņai būs grūti pārspēt Lennarta Meri devumu.
Pasaules superlielvalsts ASV pašlaik pārdzīvo nopietnu politisko krīzi. Lieku reizi pierādās mans apgalvojums par sabiedrības neapmierinātības pieaugumu pēckrīžu laikposmos, jo Ziemeļamerika patiešām piedzīvo ievērojamu saimniecisko aktivitāti, kas gan pagaidām nerealizējas iedzīvotāju ienākumu straujā pieaugumā. Sava negatīva loma bijusi arī prezidenta Obamas pussociālistiskajām reformām, piemēram, veselības apdrošināšanas jomā, jo amerikāniskais dzīvesveids paredz, ka ikviens indivīds pats rūpējas par savu labklājību. Rūpes par dīkdieņu labklājību raksturīgas Eiropai, bet ne ASV. Ja kāds izvēlas dzīvot vecā automašīnā un pārtikt no vietējo iestāžu žēlastības atmetumiem, tad tā ir cilvēka personīga izvēle.
Izveidojusies situācija, kad Republikāņu partijas piekritēji kā sava veida protestu izvēlējās prezidenta amatam bīdīt pilnīgi nepiemērotu kandidatūru Donaldu Trampu, populistu un veiklu runātāju. Turklāt Tramps ir miljardieris, kuram maz rūp ziedojumi priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanai. Tiesa, ASV vēsturē jau bijis līdzīgs gadījums, kad līdz vēlēšanām nokļuva labējais ekstrēmists Goldvoters, bet toreiz šim vīram nebija nekādu reālu izredžu tikt ievēlētam.
Arī tas ir laikmeta zīmogs, ka Demokrātu partijas kandidāte prezidenta amatam kļuvusi Hilarija Klintone.
Var jau spriedelēt, ka amerikāņiem 8. novembrī būs jāizvēlas mazākais ļuanums. Bet izvēle var kļūt liktenīga, ja saprotam, ka pirmo reizi pavisam atklāti ASV vēlēšanās iejaucas Putina Krievija. Putins neieredz Klintoni, kura sola turpināt iepriekšējo prezidentu politiku NATO alianses stiprināšanā, ieskaitot militāru nodrošinājumu Baltijas valstīm. Krievijā valsts finansē veselu armiju kiberkara speciālistu, sākot ar tā saucamajiem troļļiem un beidzot ar augsta līmeņa speciālistiem, kuru uzdevums ir piekļūt ASV datorsistēmām, lai iegūtu konfidenciālu informāciju, ko piespēlē sensāciju kāriem žurnālistiem. Ir izteikts viedoklis, ka Krievija var izjaukt pat vēlēšanu procesu, pieslēdzoties ASV elektroniskās balsošanas sistēmām, līdz ar to vēlēšanu rezultātu ticamību padarot apšaubāmu. Ja Putinam nebūs cerību ASV prezidenta krēslā iedabūt Trampu, tad atliek izjaukt pašas vēlēšanas.
Kā redzam, Putina Krievijai nebūt nepietiek ar iejaukšanos Baltijas valstu iekšējās lietās, jo ne mazāk aktīvi tiek veicināti eiroseparātiski noskaņojumi citās Austrumeiropas valstīs, izdevīgā brīdī finansējot pat labēji ekstrēmistiskas kustības vecajās Eiropas zemēs. Un tas viss tiek darīts ar īpašu nekaunību, nerēķinoties ne ar ekonomiskajām sankcijām, ne katastrofālo situāciju pašā Krievijā. Krievu tautai tiek ieskaidrots, ka pie viņiem ir paradīze, ja salīdzina ar katastrofālo stāvokli citur pasaulē, un, ja kāds tam netic, tādam tiek brīvi atvērtas durvis emigrācijai, citādi Ramzans Kadirovs parūpēsies…
Latvijā, kā zināms, dzīvo vairāk par 50 tūkstošiem Krievijas pilsoņu, un, teiksim, Daugavpils tantukiem tas bija izdevīgi, lai saņemtu Krievijas pensiju jau no 55 gadu vecuma. Nav dzirdēts, ko domā šie tantuki tagad, kad Putins pat knapos 80 eiro mēnesī Latvijā dzīvojošiem pilsoņiem vairs nemaksā. Jo Krievijai 40 procenti budžeta tiek tērēti armijai un citiem varas balstiem. Politikas komentētāji ievērojuši, ka varas vertikālē aiz Putina nav neviena “otrā numura”, kuram varētu ienākt prātā doma, ka ķēniņvalstī sāk ost pēc pārmaiņu nepieciešamības.
Ja Krievija nespēj sacensties spēka ziņā ne ar NATO, ne ASV, tad jācenšas pretiniekus sagraut no iekšienes. Pretējais variants – pasaules karš – neiepriecina ne Putinu, ne viņa draugu kompāniju, jo neviens taču nevēlas atdot kara liesmām savas salaupītās milzu bagātības. Tas nozīmē, ka divīzijas un kara spēles pie Latvijas robežām ir tikai spriedzes uzturēšanai un kā nodrošinājums katram gadījumam. Daudz reālāks apdraudējums ir baķkas Lukašenko režīmam, jo divas divīzijas kaujas gatavībā izvietotas pie Baltkrievijas robežas.
