Zīļuks
Eju pa pilsētu domās iegrimusi,
Visapkārt cilvēku balsis čalo.
Pēkšņi pie manām kājām smiedamies
Noveļas zīļuks apaļš un drukns.
Paskatos augšup, kas viņu nosviedis,
Ozolā šūpojas vējiņš draisks.
Zari tam kupli sniedzas debesīs,
It kā tas pielūgtu gaisa telpu…
Zīļuki pilns tur zaros sasēdušies,
Cepurītes saulītē samtaini brūno.
Vēja rotaļās tie zaros šūpojas,
Kamēr ar būkšķi zemē krīt.
Aizripo cepurītes savu ceļu,
Zīļuki paliek ar kailu galvu.
Rītos jau jūtama salnas elpa,
Dzērvju kliedziens rudeni ieskandina.
