Pagājušonedēļ man bija saruna ar Valkas novada domes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli par ieceri, kādā veidā, tērējot minimālus finansiālos līdzekļus, varētu dot otro dzīvi padomju armijas atstātajam mantojumam – pazemes raķešu bunkuriem. Tie atrodas pašā Ausekļa ielas sākumā un atgādina trīs palielus kalnus. Nezinātājam varētu šķist, ka tie tur stāv mūžīgi mūžos un, nezinot lietas būtību, pat nevar nojaust, ka zem nu jau apsnigušajiem pauguriem atrodas paslēptas plašas telpas un komunikācijas. Protams, laika gaitā tās ir izdemolētas, bet vēl nav par vēlu kaut ko glābt.
To saprot arī vietējā pašvaldība, štukojot, kā varētu ar pazemes bunkuriem Valkai un reizē arī kaimiņpilsētai Valgai pievilināt vēl vairāk vietējo un ārzemju tūristu. Novada lēmējvara iecerējusi bunkuros izveidot vietu, kur, izmantojot Valgas militārā muzeja resursus, varētu uzspēlēt “kariņu” ar lāzerieročiem. Nav slikta doma, bet es pēc savas pārliecības principā esmu pret ieročiem.
Daudz interesantāku domu par iespēju izmantot Valkas bunkurus man ieteica aktīva valcēniete kurai vienmēr ir savs viedoklis par aktuālām lietām. Un vienmēr tas ir neordinārs un interesants. Būtu jau dikti feini, ka tas īstenotos. Proti, viņa, būdama bezbailīga sieviete, kuru interesē padomju laika atstātais mantojums, pirms četriem gadiem ir izložņājusi bunkurus. Valcēniete uzskata, ka te varētu ierīkot veselu SPA kompleksu ar lielu sāls istabu, baseinu, pirtīm un citām procedūrām. Ložņājot pa pazemi, sieviete atklājusi, ka tur visu gadu ir nemainīga temperatūra. Ideja nav zemē metama, tikai viens bet – tam ir nepieciešams maiss ar naudu. Kur to ņemt? To saprot arī pašvaldība, ka bez lielas naudas tā ir bezspēcīga, lai atjaunotu bunkurus.
