Cik vien dzīvoju, tik ilgi esmu pieradināts pie reformām. Tiesa, aizvadītais gadsimts latviešu tautai bijis lielu politisku satricinājumu periods, kad katra nākamā okupācijas vara sabiedrībai uzspieda savu vienīgi pareizo dzīves modeli. Bet pietika reformatoru arī nosacīta miera apstākļos, jo pusgadsimtu ilgajā padomju režīmā bija pierasts, ka ikvienam varai lojālam darbonim nācās “svārstīties reizē ar partijas kursu”.
Lai arī reformēšanai bijušas pakļautas itin visas dzīves sfēras, šoreiz vairāk gribas izteikties par izglītības nozares sareformēšanos, jo šo tēmu pārzinu vislabāk.
Visgrūtāk spriest par pedagogu algu kārtējo reformēšanu, jo šis jautājums ir tiktāl samurkšķīts, ka pats velns var ragus aplauzt. Vajadzīgas spožas augstākās matemātikas zināšanas, kādas nepārprotami ir ministram Kārlim Šadurskim, bet gauži pietrūcis izglītības darbinieku arodbiedrības līderiem, kuri tāpat piedalījušies reformas pieslīpēšanā. Gribas ticēt, ka drīzā nākotnē daudzas aplamības tiks atreformētas, jo ikvienam ir skaidrs, ka valsts budžeta papildus piešķīrumi kaut kur bezjēdzīgi izsmērēti, līdz skolotājiem nemaz nenonākot. Lai kā mums tīk nopelt padomju laikus, tomēr atzīsim, ka tolaik jautājums par pedagogu algām bija maksimāli vienkāršs un saprotams. To varu apgalvot tāpēc, ka daudzus gadus palīdzēju skolu direktoriem veidot tā saucamās tarifikācijas.
Sabiedrībā lielu viļņošanos izsaukusi Šadurska ideja par skolas mācību uzsākšanu no sešu gadu vecuma. It kā nebūtu nekas neparasts, jo ir valstis, kur skolas gaitas bērni sāk no piecu gadu vecuma. Bet ministrijas gudreļiem nav ienācis prātā, ka reforma jāsāk no otra gala, proti, no speciāli pielāgotas mācību programmas izstrādāšanas. Un nepietiek tikai ar programmu pirmajai klasei, jo pirmajā klasē neapgūtā viela jāapgūst vēlākajās klasēs. Ja no sešgadniekiem komplektēto pirmo klasi varam pielīdzināt tagadējo bērnudārznieku sagatavošanas grupai, tad iznāk, ka tagadējo 12 klašu slodze jāietilpina 11 gados. Par to laikam neviens matemātikas profesors nav iedomājies, kaut gan labi zināms, cik ļoti visi vaimanā par bērnu pārslodzi. Ak, šī pārslodze! Jo ne reizi vien dzirdēts apgalvojums, ka “vecajos Ulmaņlaikos” ģimnāzijā gūtās zināšanas būtu pielīdzināmas mūsdienu bakalaura grādam.
Mazai atkāpei par manā mūžā pieredzētajām reformām. Pirmskara Latvijā pamatskolas izglītību nodrošināja sešgadīgās skolas. Pirmajā klasē sāka mācīties no astoņu vai deviņu gadu vecuma, vismaz lauku novados. Bet bija vēl tā sauktās sestdiennieku apmācības, ko tautā sauca par atlasīšanu. Man personīgi šī mācīšanās sākās no septiņu gadu vecuma, vismaz formāli to tā iespējams vērtēt. Tas bija tā sauktais pirmais padomju gads, kad skolā vienīgā uzskatāmā izmaiņa bija Latvijas reljefā veidotā ģerboņa aizklāšana ar Staļina portretu. Tā katru sestdienu es soļoju nepilnus divus kilometrus līdz skolai, tur kāda no skolotājām pārbaudīja, ko pa nedēļu esmu apguvis, un uzdeva jaunus mājas uzdevumus. Lielāka sala laikā, atceros, tēvs sajūdza zirgu un aizveda uz skolu kamanās. Pats jaukākais brīdis bija maijā, kad divas nedēļas mācījāmies kopā visa sagatavošanas klase – jau kā pilnvērtīgi skolēni. Pa ziemu un pavasara mācībās biju apguvis visu lasāmgrāmatu un atsevišķā burtnīcā izrēķinājis visu uzdevumu krājumu, jo aritmētika man tolaik ļoti patika.
Kad rudenī ierados skolā, vestibilā Latvijas ģerbonis bija aizklāts ar Hiltera noģīmi. Klases audzinātāja mums paziņoja, ka esam nevis pirmās, bet otrās klases audzēkņi, jo pirmā klase skaitoties sestdiennieku apmācība. Kad pārrados mājās, tēvs it kā zobodamies jautāja, vai patiešām esmu uzņemts pirmajā klasē. Uz to lepni atbildēju: “Nevis pirmajā, bet otrajā klasē!” Tā sākās pāreja uz septiņgadīgo izglītību. Kad atkal nomainījās okupācijas režīmi, par pamatskolu sauca tagadējo sākumskolu, bet nākamais posms palika septiņgadīgā jeb nepilnā vidusskola. Īstā vidusskola gan pirmajos pēckara gados vēl nebija pēc Krievijas parauga apzūmēta līdz desmit klasēm, mums vienpadsmito klasi ieviesa tikai skolām ar latviešu valodu, kad 1950. gadā vidusskolu vienlaikus beidza divas klases (11. un 12. klase).
Hruščova reformu laikā notika gan tā sauktā skolas tuvināšana dzīvei, gan pāreja uz astoņgadīgo pamata izglītību. Tolaik sāku strādāt rajona izglītības nodaļā, tāpēc ar pārveidi man bija vistiešākais sakars. Aizvien skolām trūka telpu, jo jaunas ēkas gandrīz netika celtas, un dažos gadījumos bija lielas grūtības ar klašu telpu pielāgošanu. Kā mazu kuriozu varu atcerēties kādu epizodi vasaras vidū. Agri no rīta gāju uz kādu lekcijas lasīšanu tirdzniecības skoliņā, kad iepretī aptiekai apstājās vieglā automašīna un no tās izkāpa neliela auguma vīrs, kurš ļoti gribēja ar mani runāt. It kā redzēts cilvēks, bet neienāca prātā īstā versija. “Kur tu tagad strādā?” ātri vārdus bērdams vaicāja svešais. Atbildēju, ka izglītības nodaļā. Tad es viņam interesējot. Bet es visu laiku pie sevis domāju, kur šo tipu esmu redzējis. “Tu laikam mani nepazīsti. Es esmu Jānis Kalnbērziņš. Braucu pie igauņiem, bet man interesē, kāda situācija Valkas rajonā ar pāreju uz astoņgadīgo izglītību.” Uz dažām minūtēm piesēdāmies skvērā uz soliņa, pastāstīju, ka ir divas trīs skolas, kur nāksies likvidēt skolotāju istabas, lai varētu visas klases izvietot vienā maiņā. Tas gan esot labi, ka mēs tā rīkojoties, jo partijas uzdevumi jāpilda. Jāteic, ka turpmākajos gados arī sākās skolu būvdarbi Kārķos, Ērģemē, Grundzālē, Blomē, vēlāk Plāņos, Palsmanē un Bilskā, ar kolhoza “Oktobris” piepalīdzību arī tagadējos Variņos, arī pilsētās. Cēla arī jaunas internātskolu ēkas. Bet par turpmāko daudz labāk informēti tie, kas izglītības darbā nomainīja manu paaudzi.
No sava skatpunkta raugoties, varu tikai cerēt, ka varbūt pienāks brīdis, kad vismaz pāris gadu nodzīvosim bez reformām. Kaut gan viena iecere aizvien nav īstenojusies nevienai varai, proti, kad mācījos augstskolā, viens no galvenajiem saukļiem bija pilnīga pāreja uz obligāto vidējo izglītību, šim nolūkam izveidoja skolotāju institūtus Daugavpilī un Liepājā. Bet sapnis aizvien palicis neīstenots līdz galam.
