Latviju var sadalīt 16 apriņķos. Labi, ka tas pagaidām ir tikai projekts, nevis ar valdības rīkojumu jau apstiprināta reforma, jo vēlos dzīvot savā novadā, nevis lielā apriņķī ar vairāk nekā 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tas ir jautājums par piederības sajūtu, kas tālāk pakārtots daudz kam – arī tam, cik labi cilvēks jūtas savā dzīvesvietā un cik daudz viņš vēlas tai dot. Un piederības mērīšana lielā mērogā, manuprāt, nav tas labākais variants.
Esmu latviete, esmu vidzemniece, taču vispirms sevi identificēju ar Smilteni. Pamazītēm ir pierasts arī pie novadiem, un vismaz man Smiltenes novads jau saistās ar kaut ko tiešām personīgu, kura veiksmes tiek uztvertas kā savējās un arī par ne tik labiem brīžiem tāpat tiek pārdzīvots no sirds. Tomēr pieļauju, ka visiem tā vēl nav, kaut novadu pašvaldību deputātus vēlējām pasen – 2009. gadā. Kad, piemēram, “Ziemeļlatvijas” redakcijā ienāk lasītāji, ne viens vien rosina rakstīt vairāk par Smiltenes pilsētu, kaut sakām, – esam viens novads un cenšamies rakstīt proporcionāli samērīgi arī par visiem mūsu novada pagastiem.
Šonedēļ pārsteidza ziņa, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sagatavojusi projektu, kas paredz ap nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centriem izveidot 16 apriņķus, lai veicinātu pašvaldību sadarbību un turpmāku brīvprātīgu apvienošanos. Teritoriālajā dalījumā 16 apriņķos (projektā) nav ne Smiltenes, ne Valkas apriņķa. Mums tuvākais ir Valmieras apriņķis, kurā, visticamāk, iekļautos arī mūsu puses novadi.
Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis jau norādījis, ka nevar apriņķus veidot pēc vizuālās pievilcības, ar brīvu roku apvelkot robežas, bet kritēriji jābalsta uz apriņķī pieejamām darbavietām, kopējo ekonomisko aktivitāti, dzimstības rādītājiem. Šobrīd rodas jautājumi, kādi kritēriji ir ņemti par pamatu tieši šādiem apriņķiem, kā arī trūkst informācijas par kritērijiem un reformas mērķiem.
