Sākot no šās nedēļas, Smiltenes novada bibliotēkas periodikas lasītavā var apskatīt mākslinieka Aleksandra Luhaera personālizstādi “Noskaņu variācijas”.
Šī ir trešā reize, kad Smiltenes bibliotēkā izliktas Launkalnes pagasta Saltupos dzīvojošā mākslinieka A. Luhaera gleznas: šoreiz trīs portreti un trīs klusās dabas ar ziediem.
Pirmo izstādi “Gaismas un ēnu variācijas” Smiltenes bibliotēkā atklāja 2014. gada rudenī, otro – “Zaļā zeme” – 2015. gada vasarā.
“Jau trīs gadus mums ir laba sadarbība ar Aleksandru Luhaeru, un ir prieks, ka tagad viņš mums piedāvā jaunas gleznas,” teic Smiltenes novada bibliotēkas bibliogrāfe Alda Liuke.
Atlasot darbus savai jaunajai personālizstādei, mākslinieks izvēlējies sešas gleznas: mazmeitas Vitnijas portretu, meitas Lindas un mazdēla Aleksandra dubultportretu (visi dzīvo Francijā) un franču gleznotāja, viena no impresionisma virziena dibinātājiem Kloda Monē (1840. – 1926. g.) portretu, kā arī trīs klusās dabas ar ziediem: rozēm, peonijām un mārtiņrozēm.Visi šie darbi, izņemot Monē portretu – melnbaltu grafiku, ir eļļas gleznas.
“Ir labi! Tas ir smalks darbs, lai tā uzgleznotu,” gleznas vērtē smiltenietis seniors Uldis Kalniņš, kurš savulaik kopā ar A. Luhaeru strādājis kolhozā “Oktobris”.
Par katru no savām gleznām Aleksandram Luhaeram ir stāsts par to, kas devis impulsu konkrētā darba radīšanai, arī par izstādē redzamo kluso dabu ar sarkanām rozēm. Sarkanu rožu krūms aug pie mākslinieka mājas Saltupos. Dažus ziedus viņš nogriezis un uzdāvinājis māsai dzimšanas dienā. “Māsa ziedus ielika lielā māla podā, un skatos, – tā taču ir glezna!” tā brīža radošo iedvesmu atklāj mākslinieks.
Fantāzijas lidojumu klusai dabai ar japāņu tipa peonijām gleznotājs smēlies Aldoņa Vēriņa grāmatā “Latvietis un viņa peonijas”. Savukārt Monē portrets tapis pēc kādā ilustrētā Latvijas brīvvalsts žurnālā publicētā šā franču mākslinieka fotogrāfijas. Aleksandru Luhaeru pārsteidzis, cik varen stipra tā bijusi, tāpēc arī nolēmis radīt fotogrāfijas reprodukciju gleznas formātā.
Aleksandram Luhaeram gleznošana ir meditācija. Mākslinieks glezno jau gana ilgu laiku, taču “Ziemeļlatvijai” atzīst, ka to, ko gribējis, vēl nav uzgleznojis.
Viņš 16 gadus strādājis mežā – piecus gadus mežizstrādē, piecus – par mežsargu un sešus – par mežzini un vēl piedevām bijis mednieks. “Man ļoti patika rubeņu un medņu riesti, un es tos gribētu uzzīmēt, taču tas nemaz nav tik vienkārši. Izstādē Jaunklidža bibliotēkā redzēju izcilu medņa fotogrāfiju, ko uzņēmis Jānis Ence. Saņēmu autora atļauju pēc tās gleznot,” teic A. Luhaers, un, iespējams, rezultātu varēs redzēt nākamajā mākslinieka personālizstādē.
