Kihnu sala, kas pieder Pērnavas apriņķim, nebūt nav tā populārākā tūristu apceļošanas vieta.
Kihnu sala, kas pieder Pērnavas apriņķim, nebūt nav tā populārākā tūristu apceļošanas vieta. Kihniešiem ir sava dzīve, un tur pat suņi nerej uz nejauši iemaldījušos svešinieku.
Ir četri veidi, kā nokļūt uz šīs salas – ar laivu vai jūras kajaku uz savu prātu un risku, ar lidmašīnu, nelielu prāmi vai ziemā, kad jūra aizsalusi, arī pa ledu. Aivars Viļumsons ar sievu tur nokļuva, Kihnu mēra aicināts. Protams, tas ir nedaudz citādi nekā turp doties, nezinot neko. “Uz salu devāmies no Pērnavas, diezgan stipru viļņu pavadīti. Salinieki diezko negrib redzēt svešas mašīnas, taču mūs pieņēma. Cik nopratu, dzīvojot mēra mājā, salas attīstības galvenais virziens ir tūrisms. Tas gan pagaidām nav tik attīstīts kā, piemēram, Sāremā vai Muhu salā. Kihnu jūs nevarēsiet nopirkt nekādus taustāmus suvenīrus – viss ir prātos, atmiņās un izjūtās,” skaidro A. Viļumsons.
Salā nav neviena policista
Kādreizējais salinieku galvenais iztikas avots – zvejniecība – ir apsīcis. “Pirmajā dienā salā redzēju uzrakstu, ka tur pārdod zivis. Man kaklā bija fotoaparāts, turklāt taču neesmu vietējais, tāpēc, nākot atpakaļ, šī uzraksta vairs nebija. Uzturēšanās laikā salā nesastapu nevienu tūristu,” atceras Aivars.
Pēdējā tautas skaitīšanas laikā salā 2004. gadā reģistrēts 641 iedzīvotājs. Sagadīšanās dēļ pie kultūras nama Viļumsonu ģimene novēroja kādas dzimšanas dienas svinības. Tajās piedalījās vairāk nekā sestā daļa salinieku. Kultūras namā allaž notiek dažādas izstādes, arī dievnams nedēļas nogalē nav tukšs.
Tiesa, uz nedaudzajiem ceļiem situācija ir skarbāka – salā nav neviena policista. “Katrs brauc, kā vēlas, un no pretimbraucošajiem ļautiņiem labāk uzmanīties un dot viņiem ceļu. Man negadījās nekādas konfliktsituācijas, taču esmu dzirdējis daudz nostāstu par to, ka nevajadzētu iesaistīties konfliktā ar motociklistiem, kuriem blakusvāģa vietā ir zivju pārvadāšanai paredzētas kastes. Parasti šajā kastē gan sēž pasažieris. Modernās civilizācijas sekas – braukt dzērumā – salā ir itin ierasta lieta. Tas arī saprotami, jo kontroles nekādas,” izklāsta ceļotājs. Viņu patīkami pārsteidza salas tīrība. Par to cīnoties visi salinieki. Katram atbraucējam jāizlasa īpaša instrukcija, kas šajā vietā jāievēro.
Visi salinieki – kā viena liela ģimene
Viļumsonu ģimene salā ieradās tikai divu iemeslu dēļ – tur nekad nav būts, taču par to daudz dzirdēts, un mēra uzaicinājums garantēja ērtus sadzīves apstākļus. Aivars ir kaislīgs fotogrāfs. Viņš radis celties pirms saules lēkta un doties tīkamu dabas skatu meklējumos. “Jautāju, vai mani neapdraudēs vietējie suņi. Saņēmu atbildi, ka visi ir noskaņoti īpaši miermīlīgi un uztraukumam nav nekāda pamata. Patiesi, neviens suns pat neierējās, taču īpaši omulīgi nejutos, jo tā ir pilnīgi neierasta situācija,” salīdzina Aivars.
Jautāts par atšķirībām no tūristiem populāro Sāremā un Muhu salas apmeklējumu iespaidiem, Aivars atbild, ka Kihnu ir daudz kompaktāka, mīļāka un uz tās dzīvojošie cilvēki ir gandrīz kā viena liela ģimene. Tas veido īpašu siltuma sajūtu. Interesanti, ka šās salas iedzīvotāji īpaši skaidri runā krieviski. Kontinentā igauņu lietotā krievu valoda ir ievērojami sliktāka.
“Salā ēdām visu to pašu, ko uz Lielās zemes. Jo īpaši gardas bija zivis. Diemžēl to veikalā nebija. Zvejošana esot apsīkusi. Piekrastē ir daudz laivu, turklāt motorus uz nakti tām neviens nenoņem. Kā jau visā pasaulē, uz salām zādzības notiek gaužām reti,” novērojis Aivars. Viņam salā pārsteigums bija neierasti mīkstais asfalts. Uz tā nedrīkst spolēt riteņus, jo ceļa segums būs sabojāts. Vietējie zēni gan uz šo aizliegumu skatās rezervēti un savus autiņus gāzē ne pa jokam. Aivaram vistīkamāk salā šķita visu ļaužu draudzīgums un visur vērojamā tīrība. Viņš uzskata, ka salu vislabāk apskatīt, pārvietojoties ar divriteni. To var iznomāt, turklāt par ļoti zemu cenu. Tūristu vadāšanai viesu māju īpašnieki ir iegādājušies kravas automašīnas, kuras aprīkotas ar koka sēdekļiem. Gar visu jūras krastu ik pa gabaliņam var atpūsties kempingos un citās pieturas vietās. “Ilgi domāju, kāpēc salā suņi ir tik miermīlīgi. Saprotami, ka vietējos visi suņi pazīst, bet svešinieku ir tik maz, ka viņus gandrīz neviens neievēro. Nekur neredzēju kaut kādas lauksaimniekošanas pazīmes, piemēram, kartupeļu vagas vai govju ganāmpulkus. Protams, ir ģimenes, kurās ir viena vai divas govis, taču tas saliniekiem nav raksturīgi,” secina A. Viļumsons.
Uz salas modernākā ēka ir kultūras nams. Tajā atrodas arī Kihnu pašvaldība. Kabinetos cilvēku daudz, kā jau ikvienā pašvaldībā. Cilvēki sēž pie rasējamiem galdiem, raksta projektus un kaļ nākotnes plānus. Lielā mērā tie saistāmi ar tūrisma attīstību. Pašreizējo situāciju gan pagaidām grūti salīdzināt ar tūrisma infrastruktūru, piemēram, Sāremā un Muhu salā. Aivars uzskata, ka lielākā salas vērtība ir daba un tā patiešām ir skaista un latvietim neierasta. Jūras mala lielākoties ir akmeņaina. Tādas smilšu pludmales kā jūrmalā Latvijas teritorijā viņš neesot redzējis.
Kihnieši vienmēr atgriežas mājās
Par salu populārs ir teiciens – tik tuva un reizē tik tāla. Vispirms bija sāga, ka tālu ziemeļos, pašā Pērnavas līcī, ir tāda sala, kas daudzās kartēs nav iezīmēta. Daudzi ir braukuši, bet nav atgriezušies. Šādas sakritības vēl jo vairāk liek domāt, ka Kihnu sala īstenībā ir mīts, nevis realitāte.
Uz salas ir četri nelieli ciematiņi. Krasta līnijas garums – 36,2 kilometri, ap salu ir 56 mazākas saliņas. Līdz Igaunijas pamatdaļas krastam ir 10,2 kilometri.
Tā kā Kihnu sala ir nabaga ar resursiem, salinieki bija lielā mērā atkarīgi no tirdzniecības. 19. gadsimta beigās lielu nozīmi ieguva tirdzniecība ar Rīgu – turp tika vestas roņādas, roņu tauki, cūkas un zosis, arī akmeņi. Pirms Pirmā pasaules kara Kihnu salā bija 60 kuģu, ja neskaita mazākas laivas.
Kihnu salas iedzīvotājiem raksturīga kultūras savdabība un tradīcija vienmēr atgriezties uz savas salas, turklāt bieži līdzi ņemot citur noraudzītu līgavu vai līgavaini. Pagājušā gadsimta 20. gados Kihnu salā dzīvoja jau vairāk kā 1 100 cilvēku. Salā izveidojies īpatnējs vietējais dialekts.
1970. gadu sākumā salā ikdienā (skolā un darbavietās) tika aizliegts nēsāt tradicionālos tautas tērpus. Līdz mūsdienām salā saglabājušās savdabīgas, unikālas tradīcijas, salinieki bieži nēsā tautas tērpus, veido raksturīgus amatniecības izstrādājumus, ēdienus. 2003. gadā Kihnu salas kultūras telpa tika iekļauta UNESCO pasaules nemateriālā un verbālā kultūras mantojuma sarakstā.
***
• Pārcelšanās ar prāmi no Pērnavas uz salu ar auto 190 EEK.
• Prāmja biļete katram cilvēkam maksā 70 EEK.
• Velosipēda noma vienā virzienā no Pērnavas maksā 25 EEK.
• Augstākais punkts salā ir 8,5 metri.
• Salas garums – 7 kilometri, platums – 3 kilometri.
