Iveta Purmale, uzņēmēja: Ja ir konkurence, tas jau signalizē par ģimenes nestabilitāti.
Iveta Purmale, uzņēmēja:
Ja ir konkurence, tas jau signalizē par ģimenes nestabilitāti. Tāpēc, ka vienam ar otru ir jāiet soli solī, draudzīgi un blakus. Nevis tā: “Ja man iet labi, tad tu esi muļķis un sēdi pie ratiem, jo es esmu tas varenais.” Nedrīkst otru nepaņemt līdzi un nobīdīt malā. Ja redzi, ka otram ir sliktāk, tad problēmas ir jārisina kopīgi.
Ja uzņēmējdarbībā konkurence attīsta, tad ģimenē tā tikai gremdē. Ja viens vairāk pelna un nes naudu mājās, bet otrs rušinās pa dārzu un audzina bērnus, tad tam otrajam nav obligāti jānoslauka no galda drupatas tikai tāpēc, ka viņš nepelna tik lielu algu. Drupatas ir jānotīra abiem un bez konkurences.
Jānis Reināts, strādā mežizstrādē:
Grūti pateikt, bet domāju, ka tā tomēr ir krīze. Tas ir arī atkarīgs no cilvēka. Mums arī sākumā bija konkurence, bet tad sapratu, ka ģimene ir svarīgāka. Lai šo krīzi likvidētu, jāpiekāpjas tam, kurš ir spēcīgāks, ja grib saglabāt ģimeni. Tam, kurš ģimenē ir spēcīgāks, ir jāpaiet pretī vājākajam. Citādi nekas nesanāks. To varu apgalvot no personīgās pieredzes.
Otārs Putrālis, veikalnieks:
Ar ko ģimenē varētu konkurēt? Ar algas lielumu? Katram ir jāatrod sava niša, bet, ja sāks darīt tos darbus, kas viņam nav jāveic, tad radīsies konkurence, un rezultātā būs konflikts. Man šķiet, ka ģimenē konkurence nav vajadzīga. Pieņemts uzskatīt, ka ģimenē dominējošais stāvoklis ir vīrietim – gan naudas pelnīšanā, gan citā ziņā. Ja sieva gribēs pelnīt vairāk, lai veicas, tad viņa varēs snīpi celt augstāk. No sievietes viedokļa varbūt būtu labi šāda veida konkurence, ja tā paaugstina viņas pašvērtību. Ja sāk spēcīgi konkurēt, tad varētu rasties strīdi.
