Interesanti ir ar tiem televīzijas seriāliem. Cik liels spēks piemīt šiem plaša patēriņa izklaides produktiem veidot mūsdienu sabiedrības pasaules redzējumu un cik aplami var sanākt dzīvot ilūzijās, ja pieņem seriālos vai filmās iekodētās vēstis kā vienīgo taisnību?
Neesmu TV seriālu fane. Pat vienai rokai pirkstu ir par daudz, lai saskaitītu tos, ko skatos, taču par šo jautājumu aizdomājos, nesen viļoties savā iecienītajā britu seriālā “Valanders” par Zviedrijas izmeklētāju Kurtu Valanderu. Seriāls ir labs, saņēmis vairākas Britu kinoakadēmijas balvas. Personīgi mani uzrunā seriāla izsmalcinātā vizuālā valoda un Valandera lomas atveidotāja aktiera Keneta Branaga tēlojums. Taču laika trūkuma dēļ pat “Valanderu” skatos pavirši, – tikai tad, kad sanāk, tāpēc ar pamatīgu nokavēšanos redzēju bēdīgi slaveno šā seriāla epizodi “Rīgas suņi”, kurā Valanders ierodas Rīgā, lai atklātu kādu slepkavību, un sapratu, kāpēc tās parādīšanās ekrānos toreiz izraisīja tādu Latvijas sabiedrības šūmēšanos.
“Valandera” skatītājs no minētās seriāla epizodes uzzina, ka Latvijā dzīvo šai valstij lojāli cittautieši, kuri tur jūtas apspiesti. Viens no viņiem, vietējais izmeklētājs, Valanderam izjusti sūrojas, ka Latvijas “pateicība” par kalpošanu un lojalitāti ir tā, ka viņam kā cittautietim nedod tiesības vēlēt. Epizodes beigu kadros Valanders taksometrā brauc uz lidostu, un pēdējais, ko no Rīgas redz seriāla skatītājs, ir rietošās saules apspīdēts Uzvaras piemineklis, kas veltīts Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā.
Jebkurā gadījumā, lai ko mēs uzzinātu ne tikai filmās, bet arī reālajā dzīvē, jāatceras, ka nav vienas taisnības. Taču pēc iespējas pilnīgāks priekšstats par patiesību var izveidoties tikai tad, ja saliek kopā visas puses, un ir jātiecas pēc iespējas pilnīgākas informācijas, kas atbilst īstenībai.
