Nereti pacients vai viņa tuvinieki medicīnas iestādē tiek iepazīstināti ar faktu – atradīsit vairākus asinsdonorus, palīdzību varēs saņemt.
Nereti pacients vai viņa tuvinieki medicīnas iestādē tiek iepazīstināti ar faktu – atradīsit vairākus asinsdonorus, palīdzību varēs saņemt.
“Situācija spiež tā darīt,” laikrakstam “Diena”, kurš pievērsis uzmanību šai tēmai, nesen skaidroja veselības ministrs Vinets Veldre.
Latvijā asinsdonoru nav tik, cik vajadzētu. Trūkst asiņu, tāpēc Rīgas lielajās slimnīcās jau ir atliktas vairākas plānotās operācijas. Valsts asinsdonoru centrs rosina Latvijas iedzīvotājus kļūt par donoriem, šo kustību popularizējot dažādās akcijās. Piemēram, par aktīvu līdzdalību tiek pasniegta Varoņu balva iestādēm vai uzņēmumiem. 2006. gadā to saņēma a/s “Hansabanka”, SIA “Rimi Latvia” un Valsts policija. Sarīkotas arī vairākas akcijas, piemēram, “Ierosini Donoru dienu savā uzņēmumā!”, un labdarības koncerti.
Pēdējais jaunums ir donoru autobuss – aprīkots tā, lai tajā uz vietas potenciālajiem donoriem būtu droši un ērti ziedot asinis. Šis autobuss ceļos pa visu Latviju, lai asinis varētu nodot arī reģionu iedzīvotāji.
Kamēr cilvēkam pašam vai tuviniekiem nav vajadzīgas donoru asinis, tikmēr asiņu trūkums slimnīcās ir tēma, par kuru var parunāt, pašausmināties un aizmirst. Ir citas lietas, par ko domāt, – ikdienas darbs, ģimene, sadzīves rūpes. Ziņa, ka pilsētā būs kārtējā donoru diena, aizslīd garām kā nebūtiska. Arī pati neesmu nekāds pozitīvais piemērs, jo asinis nodevu tikai vienreiz Rīgā studiju laikā (tiesa, lai regulāri būtu par donoru, ķermeņa svars neder).
Pēdējos gados gan ir vērojama pozitīva tendence, – asinsdonoriem piepulcējas arvien vairāk jauniešu. Valstij ir svarīgi panākt, lai viņi turpinātu asinis nodot arī vēlāk un donoru skaita līknes lejupslīde Latvijā apstātos un sāktu virzīties augšup. Jo asiņu deficīta apstākļos izlīdzēties ar dažviet ieviesto praksi, – likt pacienta tuviniekiem pašiem meklēt asinsdonorus –, nav humāns risinājums.
Tiesa, ja tuvam, mīļam cilvēkam atgadīsies nelaime, piederīgie darīs visu iespējamo viņa labā. Tikai ir skumji, ka mūsdienās civilizācijas un augstu tehnisko sasniegumu laikmetā veselības aprūpe Latvijā nav nodrošināta ar visu vajadzīgo pacienta ārstēšanai. Varbūt tiešām risinājums asins krājumu papildināšanai papildu apelēšanai pie cilvēku līdzcietības ir tāds, kuru jau agrāk ieteicis ne viens donors, – valdībai beidzot ir jāatzīst, ka asiņu vērtība ir liela, un jāpalielina tā dēvētā kompensācija donoriem pusdienām, kura šobrīd ir trīs lati par vienu asiņu nodošanas reizi. Frāzes, ka valstij liekas naudas nav, kaitina. Pietiek ar plašsaziņas līdzekļu veidotajā telpā pasprukušajām frāzēm par dzīves līmeni, kādu atļaujas viens vai otrs politiķis vai valsts ierēdnis, lai saprastu, ka nauda ir, tikai tās sadalījums ir pēc principa “katram sava āda tuvāka”.
Tā nu daļa tautas dzīvo nabadzībā, nevar atļauties ēst labu pārtiku, depresiju slīcina alkoholā, un arī tādēļ nevar būt asinsdonori. Jo asinis var nodot tikai vesels cilvēks, piemēram, tāds, kuram nav hroniska iekšējo orgānu, centrālās nervu sistēmas, maņu orgānu slimība, cukura diabēts, hronisks alkoholisms vai citas kaites.
***
Ingus Šmits, autovadītājs no Valmieras:
– Asinis esmu nodevis divas reizes. Draugam vajadzēja. Viņš cieta smagā avārijā. Toreiz darbavietā pateica, ka vajadzīgi donori. Ja galīgi tuvam cilvēkam vajadzētu, tad es vēlreiz nodotu asinis. Arī svešam cilvēkam, ja no manis būtu atkarīga viņa dzīvība. Taču regulāri iesaistīties donoru kustībā – ne. Tad ir brīvais laiks speciāli jāpakārto.
