Pagājušajā nedēļā “Ziemeļlatvijā” bija intervija ar Jāņa Cimzes Valkas mūzikas skolas direktori Līgu Veinbergu, kurā lakoniskā veidā varēja iepazīties ar skolas 70 gadu ilgo vēsturi. Kad man piedāvāja uzrakstīt publikāciju par Gunti un Liesmu Freibergiem, labprāt piekritu, jo visu mūžu, kopš dzīvoju Valkā, vairāk vai mazāk esmu saistīts ar šo skolu. Guntis Freibergs 44 gadus ir nostrādājis par Valkas mūzikas skolas direktoru, tāpēc var detalizēti atskatīties uz gandrīz pusgadsimtu ilgu vēsturi.
– Vai atceries, kā nokļuvi Valkā?
G. F.: – Esmu dundadznieks, tātad kurzemnieks. Faktiski mans darba mūžs iesākās Kazahijā, kur mani un vēl daļu kursa audzēkņu nosūtīja pēc Ventspils mūzikas vidusskolas absolvēšanas. Mana specialitāte ir flautas spēle un, kad nokļuvu Astanā (agrāk Ceļinograda), tur daudzi brīnījās, kas tas par instrumentu. Tā sagadījās, ka tolaik tur veidojās dziesmu un deju ansamblis “Ceļinovo kraja”, un mani pieņēma darbā. Tas pastāvēja tikai dažus mēnešus, jo atklājās, ka vadītājiem no Pēterburgas ir krimināla pagātne. Padomju Savienības kultūras ministre Furceva ansambli pārveidoja par pašdarbības kolektīvu, bet es nokļuvu vietējā mūzikas skolā un uzsāku klavieru skolotāja gaitas. Kas nu es par klavierspēles pasniedzēju! Ātri sapratu, ka tas nav mans lauciņš. Vietējo Kultūras ministriju lūdzu, lai laiž mani uz Latviju.
Tā arī nokļuvu atpakaļ dzimtajā republikā, un man piedāvāja darbu Stučkā (tagad Aizkraukle) vai Valmierā par muzikālās daļas vadītāju teātrī, vai Valkā. Stučkā cēla HESu, un tur apkārtējā vide bija ļoti nesimpātiska, pat trakāk nekā Ceļinogradā. Savukārt Valmieras teātrī neguvu atsaucību, jo viens muzikālais vadītājs tur jau bija. Par tādu Valku vispār nebiju neko dzirdējis, tādēļ, iebraucot Sedā, kļuva pavisam jocīgi. Ierodoties Valkā, sāku meklēt mūzikas skolu. Kāda laipna un sirsnīga tantiņa mani pavadīja līdz pat Eidemaņa ielai 5 (tagad Beverīnas iela), kur tikos ar direktoru Tālivaldi Bērziņu. Viņš un pārējie skolotāji mani uzņēma ļoti laipni. Tā arī te paliku.
Drīz nokļuvu armijā un pēc tam atkal atgriezos Valkā. Notika tā, ka man piedāvāja darbu Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā par orķestra vadītāju. Armijā trijos gados biju sarakstījis daudz nošu, pats arī nedaudz aranžēju. Valmierā man ierādīja nepievilcīgu mitekli kādā kopmītnē. Tad kādu vakaru pie manis ieradās Valkas rajona Kultūras nodaļas vadītājs Jāzeps Mekšs un lika sakravāt mantas, lai dotos mājup. Sākumā tielējos, bet viņš stipri uzstāja, paņēma manas somas un nesa uz automašīnu. Es padevos un 1968. gadā kļuvu par skolas direktoru. Tālivaldis Bērziņš tolaik bija kritis valdības un partijas funkcionāru nežēlastībā. Tolaik viņš man sacīja: “Ja gribi, lai tevi vada un pār tevi valda vienalga kā un kas, tad strādā par skolotāju. Ja vēlies iet savu ceļu un īstenot savas idejas, tad vadošais amats ir jāpieņem.” Šo domu allaž esmu atgādinājis saviem dēliem.
Par aizkulisēm neko daudz nezinu, taču direktora amatā sabiju 44 gadus. Atzīstu, ka pirms manis skolai bija ielikti labi pamati un tā nebūt nebija vārga un nolaista. Analizējot situāciju, sapratu, ka šeit varētu būt plašs darba lauks. Direktora pienākumi nav tikai skolas dzīves vadīšana. Ir jāskatās pilsētas un rajona dzīves kontekstā. To es sapratu ātri. Iepazinu daudzas Latvijas mūzikas skolas, skolu direktorus un spēcīgus dažādu instrumentu skolotājus. Kultūras ministrijas inspektore Brigita Rubīna man ieteica daudzas bērnu mūzikas skolas un piebilda, ka arī Valkā ir laba vietējā klavierskolotāja – Tamāra Ontensone. Viņai nebija pat vidējās muzikālās izglītības, taču ar lielu darba mīlestību un ilgo praksi sasniegti lieliski rezultāti.
– Kā veidojās tavas attiecības ar skolas kolēģiem? Vai esi diplomātiskā stila piekritējs vai gadījās arī uzsist dūri galdā?
G. F.: – Tas jāprasa skolotājiem. 44 gadu laikā ir gājis visādi. Protams, gadījās pateikt arī kādu skarbāku vārdu, taču tas viss par taisnīgu lietu. Huligāns nekad neesmu bijis, taču dažkārt uzstājība bija nepieciešama. Kad sāku strādāt, lai kaut ko prasītu varas pārstāvjiem materiālās bāzes uzlabošanai, vajadzēja pierādīt, ka tas patiešām attīstībai ir nepieciešams. Nebija viegli, bet interesanti gan. Tagad ir savādāk. Ja novada vadība ir labi noskaņota pret skolu, tad līdzekļus iegūt ir vieglāk.
Strādājot tolaik Beverīnas ielā 5, mums bija septiņas klases un vairāk par 70 audzēkņiem. Bērni mācījās divās maiņās. Lai tiktu pie jaunām plašākām telpām, sapratu – ar darbu jāpierāda, ka skolai jāatrod jauna, ērtāka mājvieta. Par baltu velti neviens neko nedeva. Tad arī aicināju kolektīvu intensīvi strādāt, piedalīties konkursos un rīkot dažādus koncertus. Man radās daudz ideju pasākumu organizēšanai. Sākotnēji mūzikas skolai piedāvāja telpas muzejā. Domāju, tā it kā varētu būt, jo tur savulaik strādāja Jānis Cimze. Tomēr tas bija pārlieku tālu no centra. Tolaik skolā mācījās daudz bērnu noValgas, turklāt attālām vietām. Lai gan Valgas mūzikas skola ir vecāka par mūsu, taču Igaunijas krievu tautības bērnu vecāki priekšroku deva skolai Valkā. Mūsu skola bija lielākā cieņā.
Jau sen tēmējām uz to, ka jaunajai skolai jābūt komunistu partijas telpās Semināra ielā, līdz tās mums arī piešķīra un tā pamazām pārvācāmies uz Semināra ielu. Plašās telpas skolai bija ļoti nepiemērotas, ar plānām sienām, sliktu skaņas izolāciju, caurstaigājamām telpām. Pēc kapitālā remonta audzēkņu skaits strauji auga, jo Valkā un Valgā bija daudz iedzīvotāju. Īpašs stāsts ir par skolas zāli, jo mums tā bija ļoti nepieciešama koncertu rīkošanai. Skolas 30 gadu jubilejas banketā, kur netrūka arī tam laikam raksturīgo grādīgo dzērienu, Valkas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs savā uzrunā to apsolīja. Pēc divām dienām noliku viņam uz galda nepieciešamo dokumentu paketi. Viņš bija pārsteigts. Diemžēl turpmākais ceļš bija ērkšķaināks, jo piešķirtās naudas nepietika. Pēc trijiem vai četriem izpildkomitejas apmeklējumiem saņēmu pamatīgu brāzienu, jo “valsts neesot slaucama govs”. Tomēr viss beidzās laimīgi un pēc skolas 35 gadu jubilejas un saistībā ar Cimzes vārda piešķiršanu skolai, tikām pie labas koncertzāles.
– Kā noritēja Jāņa Cimzes vārda piešķiršana skolai? Cik atceros, vietējā līmenī notika plašas diskusijas un bez mūzikas profesora Dzintara Kļaviņa atbalsta diezin vai skola saņemtu šo vārdu.
G. F.: – Valkas kultūras namā notika Cimzes grāmatas “Dziesmu rota” simtgades atzīmēšanas pasākums. Profesors Oļģerts Grāvītis no tribīnes sacīja, ka Valkai būtu jākaunas, jo neviena mācību iestāde nav nosaukta Jāņa Cimzes vārdā. Nākamajā dienā devos uz rajona izpildkomiteju un rosināju mūsu skolu nosaukt Cimzes vārdā. Sākotnēji atsaucība bija milzīga. Taču tikko biju paspējis nokļūt atpakaļ līdz mūzikas skolai, atskanēja tālruņa zvans ar ieteikumu nekur nesteigties. Devos uz partijas komiteju. Rezultāts tieši tāds pats.
Dzintars Kļaviņš bija mans direktors Ventspils mūzikas viduskolā un pēc tam prorektors Konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmijā) Rīgā. Viņš ieradās Valkā, lai vietējo varu pārliecinātu par nepieciešamību skolai piešķirt Cimzes vārdu, taču neizdevās. Kļaviņš bija gatavs palīdzēt nokārtot visus dokumentus un ieteica man doties pie kultūras ministres Furcevas Maskavā. Jau berzēju rokas, ka nokļūšu Maskavā. Taču negaidīti pie manis ieradās Valgas mūzikas skolas direktore, lai parakstu dokumentu, ka neesam pret Valgas mūzikas skolas nosaukšanu Cimzes vārdā. Tas nu bija par daudz. To saprata mani darba devēji un augstākstāvošas institūcijas. Rezultātā kārtīgi varējām nosvinēt gan skolas 35 gadu jubileju, gan Cimzes vārda piešķiršanu Valkas mūzikas skolai.
– Kas ir mainījies skolā tavu 44 gadu direktorēšanas laikā? Vai esi rekordists Latvijā šajā amatā?
G. F.: – Rekordists neesmu ne tuvu, taču starp ilgstošākajiem esmu gan. Jau sacīju, ka skolai ir divas funkcijas – īstenot pedagoģisko darbību un veidot Cimzes skolas atpazīstamību gan novada, gan valsts mērogā.
– Nupat atcerējos ģimeņu muzicēšanas konkursu, kad pirmo un vienīgo reizi kāpu uz mūzikas skolas skatuves, lai kopā ar meitu pie klavierēm un bijušo sievu čellisti izpildītu skaņdarbu, kurā man uzticēja sist ritmu ar metāla trijstūrīti. Tā pareizo nosaukumu neatceros. Šis bija liels pārdzīvojums, jo skatītāju zālē brīvu vietu nebija.
G. F.: – Notikumu bija daudz. Ļoti centāmies draudzēties arī ar kaimiņu mūzikas skolām – Gulbenē, Krāslavā, Alūksnē, Limbažos, Ogrē, Smiltenē, Madonā, Valgā, Veru, Tartu un citviet. Tas popularizēja mūsu skolas darbošanos. Cimzes dienu ietvaros organizējām autorkoncertus Selgai Mencei, Jānim Porietim, Romualdam Kalsonam, Vilnim Salakam, Arvīdam Žilinskim, Arvīdam Rozenbergam un citiem. Katru gadu gaidījām Dienvidigaunijas un Ziemeļlatvijas mūzikas skolu audzēkņu konkursus dažādās specialitātēs. Ļoti labi atceros Latvijas vijolnieku ansambļu festivālu 1994. gadā. Uz kultūras nama skatuves vienlaikus kāpa apmēram 100 vijolnieku. Tas bija grandiozi. Solo izpildīja mūsu jaunais vijolnieks Romāns Blošenko, kurš vēlāk kļuva par starptautisku konkursu laureātu.
– Kā jūs abi ar Liesmu iepazināties?
L. F.: – Mans sākums Valkā bija ļoti līdzīgs Gunta ceļam. Ierados te 1969. gadā, tas ir gadu pēc tam, kad viņš uzsāka vadīt skolu. Uz audzēkņu sadali Cēsu mūzikas vidusskolā, pēc tas beigšanas, ieradās Valkas rajona Kultūras nodaļas vadītājs Jāzeps Mekšs un sacīja, ka šo meiteni ar brūnajām acīm gribot redzēt Valkā.
G. F.: – Kad sāku vadīt mūzikas skolas dzīvi bērni varēja mācīties dažādās specialitātēs, taču vijoles nebija. Jutāmies kā nabadziņi. Ar Mekša palīdzību viss nokārtojās un jau gada laikā vijoles Valkā skanēja. Iepriekšējais skolotājs centās mani pārliecināt, ka republikas perifērijas mūzikas skolās stīgu instrumentus nevar un nevajag mācīt, jo tas darāms tikai lielās pilsētās. Šajos gandrīz 50 nostrādātajos gados varu droši sacīt, ka Liesma ir viena no redzamākajām vijoles klases skolotājām Latvijā. Ar lepnumu varu teikt, ka Liesmas audzēkņus konkursos ir respektējuši arī vadošie skolotāji Rīgā.
L. F.: – No šādām uzslavām un vērtējuma nedaudz kautrējos. Nav jau tā, ka viss tūlīt iekrita rokās. Man laikam ir liela pacietība un, kā daudzi sacījuši, arī lielas darbaspējas. Visiem bērniem atdodu to, ko pati zinu. Esmu daudz mācījusies no profesora Jura Švalkovska, no vīra Gunta un mūsu pašu skolas pedagogiem, no skolotājas Larisas Puzules Rīgā Mediņskolā, pie kuras braukājām uz konsultācijām ar dēlu Guntaru. Tāpat jāmin skolotāja Anita Pāže Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kuras pedagoģiskās prasmes esmu vērojusi dēla Ginta skološanā. Esmu ķērusi katru iespēju, lai papildinātu savas zināšanas.
– Valkā ir strādājušas vairākas lielas personības ne tikai kā skolotāji, piemēram, Visvaldis Šēlis, Aleksandrs Birznieks. Vai ar viņiem bija viegli sastrādāties?
G. F.: – Visvaldis Šēlis strādāja par dziedāšanas skolotāju Valkas 1. vidusskolā un ik pa brīdim mūzikas skolā ieradās kāds bērns, sakot, ka viņu atsūtījis skolotājs Šēlis. Jāsaka, ka viņš prata saskatīt talantus un bērni lipa klāt skolotājam. Savukārt Aleksandrs bija ļoti gudrs cilvēks. Daudz tikām runājuši gan par mākslu, gan par politiku. Daudzas viņa atziņas ir neaizmirstamas. Mūsu skola var palepoties ar kādu unikālu notikumu – vienu audzēkni esam sagatavojuši mācībām Latvijas Valsts konservatorijā, izlaižot mūzikas vidusskolas posmu. Tas ir Agris Jēkabsons. Aleksandrs viņam mācīja teoriju, bet es – flautu. Tolaik šis bija nedzirdēts gadījums, jo lielākoties visas vietas konservatorijā aizņēma Rīgas mūzikas vidusskolu absolventi.
– Tu ilgus gadus vadīji avīzes “Partita” izdošanu, sapratu, ka šis bija tavs sirdsdarbs.
G. F.: – Tas ir Latvijas mūzikas skolu direktoru asociācijas izdevums un to veidoju no pirmās pastāvēšanas dienas. Tajā tika publicēti raksti par mūsu valsts mūzikas skolu dzīvi, jo īpaši par notikušajiem konkursiem. Ir bijis daudz gadījumu, kad kolēģi interesējās par kādām vēsturiskām lietām. Parasti “Partitā” tas viss atrodams.
– Kā tas nākas, ka tieši pedagogu bērni daudzos gadījumos ir sasnieguši visaugstākās mūzikas virsotnes?
L. F.: – Šie bērni jau no mazotnes aug muzikālā vidē. Viņi šīs lietas uztver ik dienu, un bērniem rodas iespēja labāk attīstīt muzikalitāti. Taču ir arī daudz labu mūziķu, kas nav nākuši no muzikālām ģimenēm.
– Kā tu jūties skolā pašlaik, kad vairs nav jānodarbojas ar administrēšanas lietām?
G. F.: – Cimzes mūzikas skola ir bagāta ar dažādām lietām, kas ir jāsaglabā. Man ir žēl, ka pilsētā pusdienas laikā vairs neskan melodija “Teici, teici valodiņa”. Vēlos iemest akmentiņu Eiropas projektu rakstītāju un īstenotāju dārziņā. Kad skolu siltināja, tika likvidēta niša, kur bija izvietots skaņas pastiprinātājs. Skolas remonta laikā kāpņu telpā tika izņemta vērtīga vitrāža.
Mums lielā cieņā jātur ne tikai Cimze, bet arī Alberts Jerums, kurš ir valcēnietis un darījis lielus darbus ārzemēs padomju okupācijas laikā. Vēl noteikti jāmin Indriķis Zīle. Viņš Valkā ir mācījies, strādājis un piedalījies sabiedriskajā dzīvē. Kādreiz bija A. Jeruma piemiņas istaba, bija doma tādu iekārtot arī Indriķim Zīlem.
– Kādu mūziku paši klausāties ārpus skolas?
G. F.: – Man patīk dažāda mūzika. Braucot mašīnā, klausos tā saucamo vieglo jeb popmūziku. Ar rokmūziku nekad neesam aizrāvušies. Lielie skaļumi un primitīvie akordi nepiesaista. Man no tā uznāk miegs. Gribas saklausīt kaut ko smalkāku. Mums mājās ir liela klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Vien žēl, ka pietrūkst laika klausīties. Mani ļoti saista džezs, jo īpaši bigbends. Savulaik pats to esmu spēlējis un dažādos veidos darbojies šajā žanrā. Vienmēr labprāt klausos Reja Konifa, Krega Fergusona orķestri, ļoti labs ir mūsu pašu Rīgas bigbends.
– Ko jums abiem nozīmē sabiedrības novērtējums ilgajā darba mūžā. Gunti, tu esi saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa ceturto pakāpi, skaities virsnieks.
G. F.: – Protams, man tas nav vienaldzīgi. Darba novērtējums dod gandarījumu. Kad dzirdu atzinīgus vārdus par savu darbu, vienmēr iedomājos, ka tādus būtu pelnījuši daudzi godprātīgi un iniciatīvām bagāti darbinieki, talantīgi skolotāji.
L. F.: – Nav nekāds noslēpums, ka jebkuram cilvēkam atzinība ir motivācija turpmākajam darbam. Neesmu izņēmums. Man vislielāko gandarījumu dod tas, ka bērni ir tik priecīgi un laimīgi, kļūstot par konkursu laureātiem. Viņi šo prieku un profesionālo varēšanu dod atpakaļ tuviniekiem un skatītājiem. Nekad neesmu domājusi par to, kurš no apbalvojumiem man ir nozīmīgākais. Galvenais ir sagādāt gandarījumu pēc iespējas lielākam audzēkņu skaitam.
– Ko jūsu bērni dara pašlaik?
G. F.: – Augustā mūsu mājā Kūru ielā bija tikšanās, kuru nosaucām par Brāļu saietu. Ieradās bērni ar savām ģimenēm un mazbērniem, šoreiz sešiem. Bija ļoti jautri.
Guntars dzīvo Latvijā, aktīvi koncertē gan kā solists, gan kopā ar sitaminstrumentu grupu “Perpetuum Ritmico” un strādā pedagoģisko darbu. Ceru, ka kādreiz šo kvartetu redzēsim arī Valkā. Pēc maģistra grāda iegūšanas Austrijā viņš tagad studē pedagoģiju Latvijas Mūzikas akadēmijā, jo likums Latvijā nosaka, ka skolotājam nepieciešams arī grāds pedagoģijā. Gints strādā un otru reizi studē baznīcas mūziku augstskolā Hamburgā. Viņš spēlē ērģeles, vada korus un simfonisko orķestri baznīcas paspārnē. Beidzot augstskolu, Gints saņems dokumentu, ka teorētiski un praktiski pārzina baznīcas muzikālo dzīvi.
Savukārt Aivis ir neliels uzņēmējs meža biznesā un darbojas Valkā. Viņa dēls Sandis šogad beidza mūzikas skolas flautas klasi. Domāju, ka viņam ir visi dotumi, lai kļūtu par labu mūziķi, taču Sandis ir izvēlējies citu ceļu – sportu.
– Ko novēlat valcēniešiem mūzikas skolas 70. dzimšanas dienā?
G. F.: – Mācīties mūziku. Tā ir augstākā lieta, ko cilvēks var dot savai dvēselei. Tas ir ieguvums ne tikai pašam, bet arī ģimenei un visai sabiedrībai. Mūzika cilvēku attīsta visādā ziņā.
L. F.: – Lai arī visi bērni nekļūs par lieliem māksliniekiem un profesionāliem mūziķiem, tomēr viņi iemācīsies sistemātiski strādāt.
