Vakar Valkas kultūras namā notika vēsturisks pasākums – grāmatas “Gail ogles atmiņu pavardā” atvēršanas svētki.
Tā nav vienkārši kārtējā vēstures grāmata, bet 78 cilvēku, vairāk vai mazāk pazīstamu vietējo, atmiņu stāsti par pārdzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Tā ir grāmata, kuras 295 lapās ir ne tikai 78 cilvēku atmiņas, bet visu to tūkstošu izsūtīto pārdzīvotais, kurus bez tiesas, bez kāda nozieguma ielika lopu vagonos un aizveda prom no mājām. Tā ir grāmata par latviešu tautas spēku, izdzīvošanu un tai pat laikā par ikdienu svešumā daudzu gadu garumā. Šajā grāmatā apkopoti likteņstāsti, kā sveša vara ietekmē tautas un cilvēku dzīvi.
“Es brīnos, ka, lasot šo grāmatu, es neraudāju. Tā ir gaiša, kaut apkopotas tik smaga laika atmiņas,” savās sajūtās dalās grāmatas atvēršanas pasākuma vadītāja Mārīte Magone.
Grāmatas tapšanā vislielākais nopelns ir Tamārai Elziņai un muzeja darbiniecei Aijai Priedītei, kuras nenogurstoši uzklausīja un pierakstīja cilvēku stāstus. “Nedomāju, ka tas būs tik smagi, jo pēc katras sarunas bija sajūta, ka pati atkal un atkal esmu nonākusi Sibīrijā,” atzīst T. Elziņa. Tas, ka arī padomju deportācijās cietušo Valkas un apkārtnes iedzīvotāju, līdzīgi kā smilteniešu, atmiņas ir jāsaglabā grāmatā, skaidrs bijis jau ilgāku laiku. Bija vien jāsagaida īstais brīdis un cilvēki, kas šo ideju spēs īstenot. Par tādu īsto cilvēku kļuva T. Elziņa, kura uzņēmās šo darbu veikt. Atklāšanas svētkos Tamāra atzina, ka atmiņu grāmatas uzrakstīšanu uzskata par savu parādu izsūtītajiem, arī savai mammai. Ne vienmēr cilvēki vēlas runāt par slikto savā dzīvē, par lieliem pārdzīvojumiem, tāpēc katrs izstāstītais stāsts ir īpašas pateicības vērts. Padomju gados izsūtītie nevarēja ne dalīties pārdzīvotajā, ne ietekmēt vēstures grāmatās rakstīto, kuras rakstīja dzīves noteicēji. Padomju savienība un tagad Krievija ir ieguldījusi lielas pūles, lai padomju represijas padarītu par nebijušām vai vienkārši par kļūdu. “Tas ir bīstami. Ne tikai mums, bet visai Eiropai, lai arī lielākā Eiropas daļa to neapzinās. Uz šī fona patiesa vēstures liecība kļūst dubultsvarīga, dubultvērtīga. Caur konkrētas personas pārdzīvoto tā kļūst vieglāk uztverama un uzrunājošāka,” grāmatas ievadā raksta arī Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis. Novada dome finansiāli atbalstīja grāmatas izdošanu.
Arī Represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnis uzsvēra šādu atmiņu grāmatu vērtību, jo gadu desmitiem tika noklusēts par deportācijām, padomju iekārta propagandēja skaisto dzīvi PSRS. “Grāmata paliks mūsu bērniem, mazbērniem. Domāju, ka viņi agrāk vai vēlāk nonāks pie jautājuma, kas visu mūžu nomoka tos, kuri izcietuši izsūtījumu – kā tas var būt, ka cilvēku ne par ko, bez tiesas ieliek vagonā un aizved. Kā tas var būt, ka vienā dienā cilvēki zaudēja visu,” retoriski jautā G. Resnis.
“Tamāra un Aija ir ieguldījušas milzīgu darbu. Mums jāsaprot, ka mēs pārsvarā Sibīriju atceramies no bērna skata punkta, jo esam otrā represēto paaudze. Mūsu vecāku, kurus izsūtīja, tikpat kā vairs nav šajā pasaulē. Bērni realitātei piemērojas ātrāk, varbūt tāpēc grāmata sanākusi, kā te saka, gaiša,” uz pasākumu atnākušos uzrunā Valkas novada Politiski represēto nodaļas vadītājs Kārlis Albergs.
“Tomēr pats galvenais, kas jāatceras, aiz katra no represēto skaitļiem ir traģēdijas – izpostītas ģimenes, bērni, kuri kļuva par bāreņiem, un cilvēki, kuriem nebija lemts piepildīt savus sapņus. Šie atmiņu stāsti, kā arī notikumi pasaulē liek aizdomāties, cik pārticīgi mēs dzīvojam un ka vienā mirklī mēs visu varam zaudēt. Tāpēc neaizmirsīsim pārdzīvoto!” tā K. Albergs.
“Kāpēc izsūtīja mammu? Viņai nekā nebija. Vēlāk atklājās, ka tā bija uzvārdu sakritība. Kādai citai Emmai Brokai piederēja 30 ha zemes. 1949. gadā es biju 7. klases skolēns. 25. martā pa pilsētu mašīnās brauca bruņoti vīri. Skolā valdīja satraukums. Mēs gājām pie logiem skatīties. Stundas beidzās. Gāju uz mājām. Ēdu pusdienas, kad ienāca varasvīri un lika taisīties. Vecmāmiņa salika drēbītes. Mani aizveda uz Lugažu staciju. Lika kāpt vagonā.” (Īss fragments no pēc nejaušības principa no grāmatas izvēlētām Ulda Broka atmiņām.)
