Apvienoto Nāciju organizācijas Ģenerālā asambleja 1. oktobri izsludinājusi par Senioru dienu. Iespējams, tas kādam lieku reizi atgādinās, ka sabiedrībā dzīvo ne tikai jauni, skaisti, veiksmīgi un darbīgi, bet arī cienījama vecuma cilvēki, kuriem aiz muguras darba mūžs. Mūsdienu skarbajos izdzīvošanos apstākļos veciem cilvēkiem nav viegla dzīve. Itin bieži iepērkoties redzu, kā sirmmāmiņa, norēķinoties par maizīti un putraimu paku, uztraukumā skaita centus. Man šādos brīžos sažņaudzas sirds. Nereti pie sevis nodomāju, kaut pašai dzīvē vecumdienās būtu plecs, uz kā atbalstīties un nebūtu jādzīvo vienai. Man šķiet, ka, sasniedzot pensiju, vislielākā laime ir būt kopā ar otru cilvēku, nevis dzīvot vienai un vientuļai. Taču ne vienmēr liktenis ir labvēlīgs, un daudzi man pazīstami seniori spiesti vecumdienas pavadīt vienatnē. Ne visi vientuļnieki ir spējīgi mesties pašdarbībā vai iesaistīties vietējo pensionāru klubu aktivitātēs. Vienkārši nav tāds raksturs. Ne visi seniori vēlas pārcelties uz dzīvi pie bērniem, jo visu mūžu pieraduši paši cīnīties, un kā tad tas būs, ja jāaiziet no savas mājas un jāsāk dzīvot pēc citiem noteikumiem. Bieži vien dzirdēts, ka bērni grib savus vecīšus ņemt pie sevis, bet viņi, pat būdami nespējīgi, spirinās pretī. Viens no risinājumiem būtu dzīvošana kādā no sociālās aprūpes namiem, bet mūsdienās par šo pakalpojumu ir jāmaksā barga nauda. Ne visi sirmgalvja radinieki var un ir ar mieru piemaksāt, lai viņš būtu pieskatīts un dzīvotu siltumā. Par šo tēmu aizdomājos, jo arī mans tētis vecumdienās ir palicis viens. Paldies Dievam, viņš joprojām ir spējīgs sevi apkopt, aiziet pie ārsta, nopirkt zāles un visādi citādi uzturēt interesi par dzīvi, taču gadi iet un man arvien biežāk nākas aizdomāties par nākotni. Es dzīvoju Valkā, viņš – citā pilsētā. Par savējiem ir jātur rūpe, kaut vai piezvanot un apvaicājoties, kā klājas un vienkārši aprunājoties.
