Jau itin drīz – pēc nepilniem diviem gadiem – domāšana būs jāpārkārto, piemērojoties novadiem. Nu jau gandrīz katrs zina par valdības lēmumu līdz 2009. gada vietējo pašvaldību vēlēšanām izveidot Latvijā 96 novadus.
Jau itin drīz – pēc nepilniem diviem gadiem – domāšana būs jāpārkārto, piemērojoties novadiem. Nu jau gandrīz katrs zina par valdības lēmumu līdz 2009. gada vietējo pašvaldību vēlēšanām izveidot Latvijā 96 novadus.
Ministrs Aigars Štokenbergs ne reizi vien skaidrojis, ka “izveidojot ekonomiski attīstīties spējīgus novadus, iedzīvotājiem visā Latvijā būs pieejami mūsdienīgi un kvalitatīvi pašvaldību pakalpojumi”.
Kaut nu tā notiktu. Pagaidām neizprotu, kāpēc tieši novadiem ir izredzes kļūt ekonomiski spēcīgiem. Tas, ka maza pašvaldība ar dažiem simtiem iedzīvotāju un mazu budžetu nevar iegūt lielu Eiropas naudu lieliem projektiem, ir saprotams. Taču, esot novadā, saskaitāmie nemainīsies. Pagasti ar savām skolām, bērnudārziem, kultūras namiem un ceļiem paliks tik, cik ir, un tas viss (ne tikai pilsētas iestādes) lielajam novadam tāpat būs jāuztur un jāremontē.
Ekonomiskais ieguvums būtu tad, ja pagastos nebūtu, ko uzturēt. Jau šobrīd mazajās lauku skoliņās sarūk skolēnu skaits. Taču, ja naudu skaitot, valstī turpināsies “nerentablo” pagastu skolu likvidācijas process, tiks nodarīts neatgriezenisks ļaunums jau tā izšķobītajām tautas saknēm Latvijas laukos. Skola ir viena no dzimtās vietas piederības apziņas veidotājām.
Kaut nu nepiepildītos aizdomas, ka novadi, gluži pretēji, vēl vairāk novājinās Latvijas laukus. Jo tad jāvaicā, – kur paliks turienes zeme, ja vairs nebūs latviešu, kuri to kops?
