Valcēnieši Vitoldu Krieviņu atceras kā bijušo Valkas 1. vidusskolas direktoru un ekonomikas skolotāju, kurš skolas ikdienā ieviesa ne vienu vien novatorisku ideju.
Valcēnieši Vitoldu Krieviņu atceras kā bijušo Valkas 1. vidusskolas direktoru un ekonomikas skolotāju, kurš skolas ikdienā ieviesa ne vienu vien novatorisku ideju. To, ka Vitoldam patīk nepārtraukti darīt aizraujošus un interesantus darbus, pārliecinājos, tiekoties ar viņu Valmierā, SOS bērnu ciematā, kur viņš ir direktors.
SOS bērnu ciematu Valmierā atklāja augusta beigās. Tas ir otrais Latvijā un 100. – Eiropā. Ciematu veido 12 jaunuzceltas ģimenes ēkas. Tā būs mājvieta 72 bez vecāku gādības palikušiem bērniem no visas Latvijas. Pašlaik te dzīvo 19 bērni no Olaines, Ogres, Tukuma, Kuldīgas, Liepājas un Saldus rajona.
Ikdienas dzīve rit kā parastā ģimenē
To, ka Vitolds pašlaik ir šajā amatā, viņš izskaidro ar loģisku iznākumu tam, kas iepriekš ir darīts. Jau kopš pērnā gada februāra jaunais direktors ir nodarbojies ar SOS bērnu ciemata idejas īstenošanu dzīvē.
Valmieras pilsētas dome ciematam ierādīja zemes gabalu, kas atrodas netālu no pilsētas robežas, un celtniecība varēja sākties. Vitolds atceras, ka toreiz februārī āra temperatūra bija sasniegusi mīnus 30 grādus, bet zeme bija sasalusi gandrīz 80 centimetru dziļumā.
“Ciemats ir tapis, man stāvot klāt,” atzīst Vitolds.
Latvijā joprojām ir ģimenes, kuras nav tik sociāli stipras. Šiem vecākiem ir bērni. Viņi nav vainīgi, ka mamma vai tētis netiek ar sevi galā. Latvijā ir nepieciešami SOS bērnu ciemati, kuros bērniem nodrošina ilgtermiņa aprūpi ar profesionāļu gādību.
SOS bērnu ciematā ikdienas dzīve rit līdzīgi kā ģimenē, tikai mamma un tētis nav īstie. Vitolds lepojas, ka par bērniem rūpējas arī divi laulāti pāri. Tie bērni, kurus aprūpē pāri, zināmā mērā ir ieguvēji, jo viņi redz, kādas lomas ģimenē ir mammai un tētim. SOS mamma, tāpat kā īstā, gatavo ēdienu, iepērkas, rūpējas par apģērbu, seko līdzi mācībām un gādā, lai bērni nodarbotos interešu pulciņos. Katrai ģimenei ir iedalīts konkrēts naudas apjoms, un tā ietvaros viņi arī plāno savus izdevumus.
Diemžēl “Ziemeļlatvijas” žurnālistei neizdevās satikties ne ar vienu no ģimenēm. Lielākie bērni bija devušies uz skolu, bet mazākie – kur nu kurais. Ciemata direktoram ir tiesības apmeklēt ģimenes, bet to viņš dara tikai tad, ja iepriekš ir pieteicis vizīti. Viņš uzskata, ka katra ģimene ir tiesīga lemt un rīkoties, kā paši izlēmuši. Direktoram ir jārūpējas, lai bērni justos droši un labi. Katra ģimene veido savu mājokli, lemj, vai viņiem nepieciešams televizors vai dators, pie mājas jāierīko sakņu dārzs vai puķu dobes.
“Līdzīgi kā mūsu ģimenēs, neviens neiejaucas no malas, tāpat arī mēs – administrācijas darbinieki – neiejaucamies. Darām to tikai tad, ja jūtam, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Mūsu galvenais uzdevums ir atbalstīt un palīdzēt,” skaidro Vitolds.
Dzīvesveids, nevis darbs
Šobrīd ciematā mitinās piecas ģimenes. Mazākajam bērnam ir tikai nedaudz vairāk par gadu, bet vecākajam – 13. Ir māja, kurā dzīvo vienas ģimenes seši bērni, viņi pirms tam bija izmitināti pa dažādām audžuģimenēm un bērnunamā.
“Tagad bērni aug ģimeniskā atmosfērā un, galvenais, – visi kopā. Sākotnēji bija tā, ka vecākie bērni mazāko brālīti nemaz nebija redzējuši,” stāsta Vitolds. Viņš ir gandarīts, ka bērnos vērojama liela izaugsme, jo viņi ir aprūpēti, laimīgi un priecīgi. Tā dēļ vien ir vērts dzīvot, jo darbs SOS ciematā drīzāk ir dzīvesveids, nevis darbs. Vitolds ar sievu Inetu, bijušo Valkas pamatskolas sākumskolas skolotāju, arī dzīvo ciematā – dienesta mājā. Arī ciemata saimnieks dzīvo dienesta mājā.
“Te jūtos kā galvenais tētis,” smejas Vitolds. Viņš jau pieradis, ka jebkurā brīdī kabinetā var ienākt kāds bērns, ierausties klēpī un pajautāt, ko viņš te dara. Ātrāk prom neies, kamēr no direktora nesaņems apmierinošu atbildi. Brīvajā laikā Vitolds bērniem māca ģitārspēles pamatus. Plānots, ka bērni apgūs arī lidmašīnas pilota zināšanas, jo ciemata saimnieks ir apguvis pilota iemaņas. Ne bez iemesla centrā, netālu no administrācijas ēkas, novietots planieris lidošanas kārtībā. Uz tā astes redzama SOS Bērnu ciematu asociācijas emblēma. Planieris simbolizējot arī ciemata galveno misiju – iedot bērniem spārnus, lai viņi varētu drosmīgi lidot pretim savai nākotnei.
Cenšas dot laimes sajūtu
Šobrīd no Valkas rajona ciematā nedzīvo neviens bērns. Direktors uzskata, ka arī Valkas rajona bērni te varēs dzīvot, ja vien vietējās bāriņtiesas vai pagasttiesas izlems par labu šim sociālās aprūpes veidam, nevis, piemēram, par bērnu ievietošanu bērnunamā. Vitolds ir pārliecināts, ka dzīvošana SOS bērnu ciematā ir visģimeniskākais aprūpes veids.
“Parasti cilvēkam dzīvē ir vairākas nejaušības jeb laimīgas vai arī nelaimīgas sakritības – kurā ģimenē piedzimt, pie kura skolotāja mācīties. Ja šīs sakritības ir pozitīvas, tad vairumā gadījumu cilvēks ir laimīgs. Bērniem, kuriem jādzīvo ciematā, līdz šim nav laimējies, bet mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt un dot šo laimes sajūtu,” uzskata Vitolds. Viņš atceras, ka sākumā bērni brīnījušies par lietām, kuras ir pašas par sevi saprotamas. Kopjot ciemata teritoriju, viņi nav pazinuši nevienu nezāli. Daži mazie iemītnieki nekad nebija redzējuši, kā gatavo ēdienu. Dažreiz bērni nepazīst kādu ēdienu, jo nekad to nav ēduši. Vitolds atzīst, ka lielāko gandarījumu dod tas, ja var redzēt, kā bērni kļūst priecīgi un atraisās, jo viņi šeit jūtas kā mājās. Nenoliedzami, ciemata darbiniekiem ir jārēķinās ar to, ka šie bērni ir izslāpuši pēc mīlestības un mīļa glāsta. Ja kādam darbiniekam vai SOS vecākiem bērns kaut ko jautā, tad ir jāuzklausa, jāatbild, vajadzības gadījumā arī jāsamīļo un tikai tad var doties savās gaitās. Vitolds jau pieradis, ka arī laukā katrs mazulis viņam var apķerties ap kāju un kaut ko pajautāt.
Ciematā dzīvojošos bērnus var apciemot arī viņu bioloģiskie vecāki. Tas esot maldīgs pieņēmums, ka to nedrīkt darīt. Parasti jau vecāki aprobežojoties tikai ar piezvanīšanu, lielāku interesi izrādot vecvecāki. Ja īstie vecāki ir izvēlējušies ticību un vēlas, lai bērns apmeklē svētdienas skolas nodarbības, administrācijai un SOS vecākiem tas ir jāņem vērā.Direktors atzīst, ka visādi cenšas sekmēt vecāku un bērnu sadarbību, lai nepazustu bioloģiskās saites.
Interesanti, ka ap teritoriju nav nekādas sētas. Ciemats ir atvērts sabiedrībai. Vitolds priecājas, ka kaimiņmājās dzīvojošie bērni nāk rotaļāties pie ciemata bērniem. Teritorijā ir ierīkota liela smilšu kaste un uzstādītas dažādas rotaļierīces.
***
SOS bērnu ciemati ir sociāla labdarības organizācija
“SOS Kinderdorf International”. Tā rūpējas par grūtībās nonākušiem bērniem un sagatavo tos patstāvīgai dzīvei. Organizācija piedāvā ilgtermiņa ģimenes tipa bērnu aprūpi, dodot iespēju viņiem dzīvot SOS ciematā – ģimenes mājā kopā ar SOS mammu, māsām un brāļiem.
