Interešu izglītībai, tāpat kā mākslas, mūzikas un sporta skolām, manā izpratnē ir nezūdoša vērtība. To varu teikt gan no savas, gan sava bērna pieredzes. Trīspadsmit gadi tautas deju kolektīvā man ļāva iepazīt un iemīlēt tautiskās dejas, mūsu tautas kultūru. Joprojām no pašdarbnieku koncertiem mani iemīļotākie ir tieši dejotāju. Savukārt pavadītie gadi Smiltenes mākslas skolā un tās absolvēšana man devusi iespēju uz lietām paraudzīties plašāk, apzināties sevī radošo potenciālu. Jā, ne visi pēc pulciņu beigšanas un profesionālās ievirzes izglītības apguves kļūst par profesionāliem dejotājiem, sportistiem, mūziķiem vai māksliniekiem, taču netieši tai ir liela ietekme uz mūsu domāšanu, tālāko izvēli gan izglītības, gan karjeras ziņā.
Tieši tamdēļ pulciņi ir pat nepieciešami, nevis vēlami. Priecē, ka Smiltenē šajā mācību gadā bērniem ir iespēja apgūt robotiku, kas ir viens no bērnu un jauniešu interešu izglītības centra piedāvātajiem pulciņiem. Tas noteikti atšķiras no citiem jau ierastajiem. Manuprāt, nākotnē vajadzētu raudzīties, kā vēl dažādot piedāvājumu klāstu. Personīgi ar lielāko prieku savu bērnu aizsūtītu mācīties spēlēt šahu, dambreti vai bridžu, kas attīsta loģisko domāšanu, bet, cik zināms, mūsu pašvaldībā šādas iespējas patlaban nav. Sarunās ar citiem vecākiem izskanējis līdzīgs viedoklis.
Lai saprastu pieprasījuma un piedāvājuma proporcijas, mācību gada noslēgumā izglītības iestādēs vērtīgi būtu veikt skolēnu un viņu vecāku aptauju. Varbūt patiešām ir kaut kas tāds, pēc kā ir pieprasījums, kam atrastu līdzekļus, bet par to vienkārši nezina. Jebkurā gadījumā informācijas apmaiņa ir būtiska.
