Manu sirdi kā pavasara ūdeņus atkal iekustināja un svētkus sagādāja 2016. gada 20. septembra avīze “Ziemeļlatvija” ar dzejas lappusi, kurā katra dzejas rinda kā spilgta varavīksne rotāja manī mazliet iezagušos pelēkumu.
Es savus dzejas vārdus pavasarī palaidu vējos skraidīt, lai tie meklētu citādākas domas un izjūtas. Visu vasaru tie brīvi skraidīja pa laukiem un ziedu dobēm, bet, kad man gumijas zābaki kājās, tos noķert grūti, lai sarindotu uz baltām lapām. Ik pa brīdim ar rīta rasu tie gan iekrita man kā zaļa ozolzīle, lai, klusi snaužot, vestu pasaulē jaunus redzējumus.
Avīzē dzejas rindu rakstītājiem ir laimīgas dvēseles, jo noteikti tās satikušas kaut kad visdziļāko un augstāko mīlestību, bez kuras, es domāju, nevienu rindu uzrakstīt nevar.
Uz balta stara es uzlieku savu prieku un sajūsmu par brīnišķīgajiem dzejas tēliem un manas dvēseles sastapšanos ar tiem. Uz rudens vēja zirga uzlieku savu dziļo pateicību dzejas rakstītājiem un avīzes “Ziemeļlatvija” veidotājiem par šo lappusi.
