Drēgns… Istabas kaktā iespiedies vasaras siltumu sataupījis saules stars, bet tā pieskāriena pietiek tikai dažām stundām ap pusdienas laiku. Pirms un pēc jāmeklē siltums mūrīša ķieģeļos vai krāsns podiņu sānos. Sprakšķēdamas rīta agrumā deg pagales krāsns mutē, krūzē pļavas spēku izgaro zāļu tēja, var padomāt… Dienas sarūk arvien īsākas, bet nakts melnumam atdodam lielāko daļu diennakts stundu, tas ir adāmadatu un svešu gaismas laiks. Laiks, kad piespiesties tuvāk savējo plecam, laiks, kad pārspriest trakajā vasaras skrējienā paveikto, laiks, kad izvētīt apcirkņos sarausto – mantu, naudu, veselību, labos darbus vai gaišās domas…
Vēl tikai pāris mēnešu un sāksies pārlieku komercializētais Ziemassvētku laiks, kad kā sēnes pēc rudens lietavām visur sprauksies laukā labdarības pasākumi – koncerti, dāvanu vākšana, kas jau robežojas ar diedelēšanu, nemitīgi veikalos un ēstuvēs dzirdamā melodija “Zvaniņš skan…”. Viss jauki, bet tieši tagad soli pirms un vairākus soļus pēc līdzīgā Lieldienu ļembasta man nedod miera jautājums – ko tie, kurus nemitīgi apdāvina svētkos, dara tagad – drēgnajos un tumšajos vakaros? Vai vientuļa pensionāra sienas skapītī ir smaržīga kafijas paciņa? Vai daudzbērnu ģimenei, kuru apgādnieki dažādu iemeslu dēļ nestrādā labi apmaksātus darbus, ir uz galda čaukstoša konfekšu tūta un jaunākajai atvasei – attīstību rosinoša pavisam jauna rotaļlieta?
Gluži kā bērnībā nomocīja jautājums – ko vasarā dara Ziemassvētku vecītis (toreiz man bija Sala vecis), tagad esmu nesaprašanā, kāpēc labdarībai teju vai obligāti ir jāpiekarina svētku birka. Vai esi aizvedis ābolu grozu un uzdāvinājis vienkārši tāpat? Vai tomēr labāk lai pūst kaut kur pagalma stūrī? Vai esi palīdzējis kaimiņienei ienest malkas klēpi, jo viņa pati var atgādāt tikai pāris pagales? Vai esi…
Esmu par labdarību arī ikdienā, jo tad drēgnums mazinās ne vien pilīs un būdiņās, bet arī cilvēku sirdīs…
