Onkoloģijas slimības ir smagas, bet nav neārstējamas. Tā par savu ārstniecības specializāciju saka daktere Tija Zaļkalne. Viņa šogad atzīmē 35 gadu darba jubileju. Intervijā “Ziemeļlatvijai” ārste stāsta par onkoloģisko slimību smago raksturu, kā arī aicina cilvēkus rūpēties par savu veselību un šaubu gadījumā nebaidīties doties pie speciālista uz konsultāciju. Kaut vai, lai nomierinātu sirdi.
– Jūs esat onkoloģe, interniste, endoskopiste, tas ir plašs profils. Tā bija jūsu pašas izvēle vai arī lauku ārsta nepieciešamība?
– To varētu saukt par nepieciešamību. Uz internistu aizgāju, jo mums slimnīcā bija dežūras un tur bez internista sertifikāta nevar strādāt. Principā onkoloģija ir tuva ar terapiju. Kā internists es labāk zinu, kādu medikamentu terapiju lietot onkoloģiskajiem pacientiem.
– Jūs esat dzimusi Madonas pusē. Kā jūs atnācāt strādāt uz Valku?
– Pēc institūta man bija izvēle iet strādāt uz Tukumu vai Valku. Tā kā Valka ir tuvāk manām mājām, atnācu uz šejieni un tā arī paliku.
– No vietējiem cilvēkiem un arī internetā par jums kā ārsti ir ļoti pozitīvas atsauksmes. Pacienti jūs uzteic kā ļoti jauku un atsaucīgu dakterīti. Vai jaukums netraucē darbā? Ja esat jauka, tad cilvēkiem gribas izkratīt sirdi.
– Ir jau tā. Protams, ka mēs te izrunājam arī visādas citādas dzīves problēmas, nevis tikai par slimībām vien. Cilvēks grib stāstīt un runā, un man ir jāuzklausa. Tādēļ jau es te esmu, lai cilvēks izrunātos, lai sirds kļūtu mierīga. Jāsaka, kādreiz arī no parunāšanas kļūst labi, ja neko medicīniski sliktu cilvēkam neatrod.
– Jums šogad 35 gadu darba jubileja. Vai tas ir daudz?
– Ja es tā padomāju, tad liekas, ka tas laiks ir aizgājis kā viena mirga. Pat neticas, ka jau 35 gadi tik ātri aizskrējuši. Neliekas man tas daudz, līdz pensijai arī vēl tālu, ilgi vēl jāstrādā. Tā pensija jau aizbēg un aizbēg. Savas dzīves laikā, kamēr strādāju, jāsaka, arī pašai nav bijušas problēmas ar veselību.
– Vai ārstiem tomēr arī nemēdz gadīties kā kurpniekam ar caurām kurpēm?
– Jā, gadās arī ārstiem, pat jaunākiem ārstiem. Arī mana profesionālā ievirze onkoloģija tik daudzus jaunus cilvēkus paņem. Un jauniem cilvēkiem onkoloģiskais process notiek vēl straujāk. Tas var būt gan hormonāli, gan arī straujais dzīves ritms. Steiga ir tā, kas iespaido. Jauniem cilvēkiem tie procesi ir smagāki, slimība noris straujāk un nelabvēlīgāk.
– Kā šajos 35 gados ir mainījusies onkoloģija, ārstēšanas metodes.
– Pamatā ķirurģija, ķīmijterapija un staru terapija ir tāpat palikušas. Ķirurģiski tehnika ir mainījusies. Kādreiz bija pieņemts, ka krūts audzēja gadījumā visa krūts ir jānoņem. Sievietei tas tomēr ir gan kosmētisks, gan psiholoģisks defekts, trauma. Tagad jau taisa tādas sektorālas rezekcijas, kad visu krūti nenoņem, bet tikai slimības skarto rajonu un limfus. Un pēc tam saņem staru vai ķīmijterapiju.
Ķīmijterapija arī ir attīstījusies, kļuvusi saudzīgāka nekā agrāk, bet audzējs ir kļuvis smagāks, ļaundabīgāks. Ķīmijterapijā ir daudz jaunu medikamentu, ar kuriem pēc operācijām var radikālāk, veiksmīgāk ārstēt.
Arī par staru terapiju – tā tiek precīzāk novirzīta nost no konkrētiem laukiem, lai neskar sirdi, lielos asinsvadus. Tagad ir modernāka aparatūra un zāles pieejamas. Bet nevar teikt, ka onkoloģija kā tāda būtu kļuvusi vieglāka. Joprojām tā ir smaga specialitāte un smaga saslimšana.
Diezgan daudz arī ir atkarīgs no paša cilvēka un viņa organisma. Vai cilvēks padodas vai tomēr pozitīvi reaģē un ar cerību dzīvo un ārstējas. Tiem, kas pozitīvi reaģē un ar cerību dzīvo un ārstējas, ārstēšanās process padodas veiksmīgāk. Tas, protams, ir atkarīgs arī no tā, cik savlaicīgi vēršas pie ārsta.
– Kā šajos gados mainījusies veselības sistēma? Kad sākāt strādāt, vēl bija padomju laiki.
– Kādu laiku bija profilaktiskās apskates, tad bija periods, kad tas vairs nebija aktuāli. Tagad atkal ir atjaunotas dažādas apskates un skrīningi.
– Vai var teikt, ka šobrīd sistēma darbojas labāk onkoloģijas pacientiem, lai ātrāk atklātu saslimšanu?
– Jā, principā darbojas labāk, lai ātrāk atklātu. Krūšu apskates ir reizi divos gados un ginekoloģiskās apskates – reizi trijos gados. Ja cilvēks domā par sevi, tad viņš par valsts līdzekļiem var veikt izmeklējumus. Man diezgan daudz ir tādu sievu, kurām, ejot mamogrāfiju, atrod kādus sabiezējumus krūtī. Dažreiz tas izrādās labdabīgs, bet citreiz tomēr ļaundabīgs.
– Cilvēku attieksme pret savu veselību šajos gados ir mainījusies?
– Godīgi sakot – ir mainījusies, it sevišķi jaunāki cilvēki vairāk piedomā par veselības problēmām. Viņi ir informēti un ir zinošāki. Tomēr dažreiz, it sevišķi vecākiem cilvēkiem, finanses neļauj. Viņi uztraucas par to, ka tas daudz maksās. Ir jau kam bērni palīdz. Ja es kaut kur sūtu, man jautā: “Bet, dakter, cik tas maksās?” Piemēram, magnētiskā rezonanse ir ļoti dārga procedūra un valsts finansējums ir salīdzinoši zems, tā saucamās kvotas nevar apmierināt vajadzību. Tomēr daudzi cilvēki izmanto veselības apdrošināšanas, ko viņiem noslēdz darbavieta.
Kopumā, es domāju, cilvēki ir zinošāki un vairāk piedomā par savu veselību Bet ir, protams, gadījumi, ka atnāk ļoti novēloti, kad tiešām vairs neko nevar līdzēt.
– Vai nav reizēm tā, ka daži pacienti ir varbūt pat pārāk zinoši? Izlasa internetā un nodarbojas ar pašdiagnostiku?
– Jā. Gadās, ka cilvēks nezina, kurā pusē ir akna, kurā pusē ir niere vai liesa, bet internetā viņš ir salasījies visādus debesu brīnumus un nāk un stāsta, vai viņam tur nav tas vai šitais. No vienas puses, nav jau slikta tā informētība. Ir kāda daļa, kas varbūt tomēr atnāk ātrāk, savlaicīgāk vai atved savus piederīgos. Bet, no otras puses, internets arī ir pilns tādiem brīnumiem – gan dziedniekiem, gan pašārstēšanos.
Dažreiz gan ir bijis tā, ka cilvēks atnāk, rāda žurnāla rakstu un prasa, kā jūs domājat, vai tur ir pareizi uzrakstīts vai nepareizi? Vai jūs esat lasījusi tur un tur un to? Es saku, ka nav sanācis gan. Visu es arī, protams, nevaru zināt, ko raksta, jo ir ļoti daudz žurnālu par veselību. Neviens jau nav tāds profesionālis kā google, kur var uzzināt visu par visu.
– Bija laiks, kad no saslimšanas ar vēzi pat kaunējās. Kā šobrīd ir mainījusies attieksme pret šo slimību?
– Pa šiem gadiem attieksme ir mainījusies, bet jaunākiem cilvēkiem negribas tikt pamanītiem. Kad nāk pie manis, tad saka: “Vai kā negribas pie jūsu kabineta sēdēt. Citi, kas iet garām, redz un izvaicā – ko tad tu te sēdi, kas tad tev te tagad?”
– Smiltene un Valka ir salīdzinoši nelielas pilsētas, daudzi viens otru pazīst…
– …un tikko padzird, ka jāiet pie onkologa – vai, vai, nu jau tur atkal nezin kas! Kaut gan onkoloģija jau nav tikai vēzis vien. Var būt arī citas lietas, kas ir labdabīgas. Ir cistas, lipomas, hemangiomas. Pie onkologa nāk pārliecināties par tām pašām melanomām, pārbaudīt dzimumzīmes.
– Tātad nāk pārliecināties par to, ka diagnoze nav vēzis.
– Bieži vien patiesībā nav nemaz tā onkoloģija. Nāk, piemēram, sievietes ar mastopātijām. Ja ir cista, to var nopunktēt vai palietot zāles un tā pazūd. Nekāda onkoloģija tur neveidojas. Arī tam pamats ir stress, tas, ko ēdam, un seksuālā dzīve, bet tur nemaz nav onkoloģijas. Un tā sieviete aiziet priecīga. Kādreiz, mazums, ādā rodas kāds sastrutojums, kāds furunkulītis. Tad nav nemaz uzreiz jādomā, ka tas ir vēzis un ka tas ir pasaules gals. Tā nav. Vai arī gadījumā, kad kāds limfmezls uz kakla parādījies, varbūt zobs pie vainas vai apaukstēšanās. Tādēļ jau uzreiz nebūs audzējs.
– Vai mazpilsētas faktors dažreiz neatbaida pacientus pie jums nākt, bet drīzāk izvēlēties kādu lielāku slimnīcu, kur viņus neviens nepazīst?
– Jā, arī tā ir tiesa. Vai arī tad nāk ļoti ātri pirms pieņemšanas vai kad pieņemšana ir beigusies. Kad ir mazāk cilvēku. Brauc arī uz Valmieru vai uz Rīgu, kur viņu nepazīst, un tad viņš var tā drošāk.
– Vai joprojām pacientiem pirmā doma, uzzinot vēža diagnozi, ir nāve?
– Cilvēki vairs tik ļoti nebaidās no šīs diagnozes. Grūtāk ir tas, ka pie manis sūta pacientus, ko Rīga vairs neuzņem, jo viņi nav ārstējami. Viņi vairs nespēj palīdzēt šiem cilvēkiem, jo process ir plaši un tālu aizgājis. Un tādu ir ļoti daudz, arī jauni cilvēki, arī paši dakteri. Ļoti daudz ir ielaistu onkoloģisko procesu – vai tas ir finansiālu apstākļu dēļ vai baiļu dēļ, vai arī slēptas gaitas dēļ. Vispār onkoloģija nav viegla lieta.
– Un kā jūs varat palīdzēt šiem pacientiem?
– Es varu mēģināt aizsūtīt uz konsultāciju kādā citā slimnīcā. Rast iespēju vēl veikt kādu apārstēšanas metodi, lai nodrošinātu kvalitatīvāku dzīvi.
– Tas nozīmē, ka jūsu ikdiena ir kontaktēties ar cilvēkiem, kuri gaida nāvi. No jums tas arī prasa daudz enerģijas.
– No manis tas prasa ievērojamu psiholoģisku slodzi ar pacientu runāt un dot kādu cerību arī tad, kad es skaidri un gaiši apzinos, ka tur cerības nav nekādas. Runāju tā, lai cerība paliek. Ir situācijas, kad nākas samierināties ar to, ka tur neko vairs nevar darīt. Bet tad vēl var doties pie zemes ārsta vai dziednieka. Ir arī tautas līdzekļi, kas procesu nedaudz nobremzē, ja to nevar izdarīt ar ķīmijterapiju, stariem vai radikāli izoperēt. Ir citas alternatīvas.
– Vai jūsu praksē ir bijis kāds gadījums, ka šādā veidā kāds ir izārstējies?
– Ka izārstējies, tā nav bijis. Ja ir onkoloģija, tāda īsta onkoloģija, tas arī fatāli beidzas. Bet slimības smagums, sāpes ir atvieglotas. Tagad ir arī pretsāpju plāksteri, jo var gadīties, kas slimnieks tableti nemaz nevar norīt.
– Vai, ar gadiem iegūstot pieredzi, ir kļuvis vieglāk to pārdzīvot?
– Teikšu tā, cik grūti bija sākumā, tāpat ir arī tagad. Man neliekas, ka tā ir kļuvusi kā rutīna, kā pieradums. Agrāk pārdzīvoju tāpat kā tagad par saviem pacientiem. Tāda ir mana iekšējā būtība, ka nevar nepārdzīvot un neuztraukties. Tas ir grūti. Bet man liekas, lai ar smagiem slimniekiem strādātu, vajag sevī tādu pozitīvismu uzturēt un vedināt, drošināt uz cerību. Manuprāt, medicīnā nevar strādāt ar tādiem slimniekiem, ja tu neiejūties tajās sajūtās un ciešanās.
– Šis tomēr ir psiholoģiski smags darbs arī jums pašai. Kā jūs tiekat galā ar šo nastu atnākot mājās no darba? Vai nav tā, ka arī jums pēc tam ir vajadzīga palīdzība?
– Katrā ziņā ne psihologu, ne psihoterapeitu neesmu meklējusi, lai risinātu dzīves problēmas. Man arī vīrs ar galvas smadzeņu audzēju nomira un mamma mira ar krūts un olnīcu audzēju. Kad jūtos ļoti piekususi, man vienkārši prasās izgulēties. Arī ārā, svaigā gaisā skaistus dabas skatus redzēt. Ja es tā garīgi nogurstu, man vajag kaut ko fiziski pastrādāt mājās – kaut ko paravēt, zemi parakt, malku nest vai ziemā sniegu parakt.
– Jūs minējāt savu mammu un vīru. Vai tas, ka esat onkoloģe, jums palīdzēja vai traucēja sadzīvot ar viņu slimību?
– Droši vien, ka palīdzēja, jo sapratu un redzēju, kā tas viss notiek un kāda tā slimība ir. Kaut gan katram jau par savu piederīgo vienmēr ir lielāks pārdzīvojums, nekā tad, kad atnāk svešs cilvēks.
Tomēr arī tas svešais cilvēks man kļūst kā savējais. Viņš tomēr padalās ar savu dzīvesstāstu, ar to, ko ģimenē domā par viņa slimību un ārstēšanu.
– Vai vēzis var būt iedzimta slimība?
Nevarētu teikt, ka visiem iedzimst. Ģenētiski gan var pārmantoties, ja vecākiem ģenētikā ir ierakstīts. Bet ir daudzi vēža veidi, kas ir iegūti no sliktiem ieradumiem vai citiem ārējiem apstākļiem, un tie nepārmantosies bērniem.
– Pie jums ir nākuši cilvēki, kuru vecākiem ir vēzis, un interesējušies par savu veselību?
– Jā, nāk. Pārsvarā jauni cilvēki. Vecāki arī pamudina savus bērnus iet pārbaudīties.
– Vai jūs piekrītat Andželīnas Džolijas izvēlei izoperēt olnīcas un olvadus un veikt krūšu masektomiju?
– Kāpēc man sevi jākropļo un jāpaliek bez olnīcām, bez krūtīm, ja man šobrīd nekas neliecina par šādu saslimšanu? Es uzskatu, ja tas tur augšā būs lēmis saslimt ar to, tad tā man arī notiks. Tad arī galva jānogriež, lai nav jādomā par to, ka kaut kas var iemesties. Es šādai radikālai lietai nepiekrītu, ka, sevi sargājot, tiek veikta tāda iejaukšanās. Jebkas cits var gadīties. Tu vari nemaz nenodzīvot līdz tam, ka kaut kas var rasties.
– Jūs skatāties seriālus par dakteriem un slimnīcām?
– Vispār man patīk. Hausu (seriāls “Doktors Hauss” – red. piez.) es skatījos. Bet Hauss man īpaši nepatika.
– Kā dakterei vai kā cilvēkam?
– Gan kā cilvēkam, gan arī kā ārstam man tas nav pieņemami. Bet man patīk “Melnais kods” un “Čikāgas cerība”, “Grejas anatomija”. Kaut kā laikam tā ir sirdslieta un interesē.
– Kad skatāties, vai tas, kas notiek seriālā, ir pietuvināts medicīnas realitātei?
– Reizēm es tā paskatos – tā jau tas medicīnā nenotiek, kā tur dara vai kā tas tiek izpildīts. Bet pārsvarā tomēr tas tiek pietuvināts medicīnai un īstām situācijām.
– Par ko jūs sapņojāt, kad gājāt mācīties uz institūtu?
– Atceros, es mācījos sestajā klasē un skolotāja lika katram uzrakstīt, kas viņš gribētu būt. Es nez kādēļ biju uzrakstījusi, ka gribu būt par ārstu. Tas tādēļ, ka mums bija ļoti jauka feldšerīte. Viņa vienmēr bija tāda smaidīga un laipna. Kuram bērnam gan patīk potes vai veselības pārbaudes. Bet viņa bija tāda ļoti jauka un simpātiska, un mani tas acīmredzot iespaidoja. Tā es nolēmu, ka man jāmācās par ārstu.
Kad es iestājos institūtā, domāju, ka būšu acu ārsts. Bet tad, kad bija acu mācību cikls, mani nemaz tas tā nepiesaistīja. Uz onkoloģiju aizgāju droši vien tāpēc, ka arī mammai jaunai 42 gados operēja audzēju, tas gan bija labdabīgs. Man gribējās vairāk uzzināt pa onkoloģiju. Tā arī izvēlējos šo jomu.
– Ko jūs ieteiktu cilvēkiem darīt vai darīt savādāk, lai viņiem tomēr nebūtu jāiepazīstas ar jauko dakteri Zaļkalni?
– Droši vien, kā jau visi runā un saka, piekopt veselīgu dzīvesveidu, vairāk staigāt svaigā gaisā, vairāk kustību, vairāk veselīgi ēst. Bet arī, ja ir kādas šaubas vai rodas kādas problēmas, es domāju, labāk tomēr aiziet pie speciālista pārbaudīties un nomierināt savu prātu. Labāk savu iedomu atmest vai arī pievērsties ārstēšanai, lai tas būtu savlaicīgāk. Nebaidīties no vārda onkologs vai onkoloģija vai arī no cilvēku runām. Lai nebaidās un nāk, ja ir kādas problēmas!
TIJA ZAĻKALNE
• Dzimusi 1957. gadā Madonas rajona Mētrienas pagastā.
• Absolvējusi Ļaudonas vidusskolu un Rīgas Medicīnas institūtu.
• Pēc studijām un rezidentūras gada kā jaunā speciāliste onkoloģe atnāca strādāt uz Valku.
• Šobrīd pacientus pieņem Valkā, Smiltenē un Valmierā.
• Specializācija ir ārste interniste (terapeite), onkoloģe un endoskopiste.
• Ir divi bērni un divi mazbērni.
