Pailgi neesmu neko rakstījis, bet tas tāpēc, ka man saplīsa rakstāmmašīna, un Valkā vairs nav neviena, kurš varētu un gribētu remontēt. It kā Rīgā vēl esot viens atrodams, pagaidām gaidu rezultātu meklējumiem, tāpēc cenšos izlīdzēties ar rezerves mazmašīnīti.
Lai raksturotu pašreizējo situāciju Latvijā, vislabāk to ataino vārds sanīkums. Tas nenozīmē, ka sanīkums izpaužas fiziskā formā, jo galvenais ir sabiedrības psihiskais noskaņojums.
Kulminācija šim noskaņojumam bija Rio olimpisko spēļu laikā, kad neviens Latvijas sportists nespēja izcīnīt nevienu medaļu. Ne tāpēc, ka nebūtu fiziskās sagatavotības, bet tieši psiholoģiskās nesagatavotības dēļ. Galvenais neveiksmju iemesls bija nespēja koncentrēties un savaldīt drebelīgo nervu sistēmu. Teiktais attiecas arī uz treneru darbu, un šo trūkumu ir atzinuši daudzi vērtētāji.
Es piederu paaudzei, kas psiholoģiju kā mācību priekšmetu apguvu jau vidusskolas desmitajā klasē. Akadēmiski izglītotu speciālistu valstī pietiek arī tagad, nelaime tikai tā, ka mūsdienās par lieliem ekspertiem mēdz uzdoties ikviens, kurš internetā spēj uzpikšķināt kaut ko riebīgu.
Sportisti ir sabiedrības daļa, un vispārējā sanīkuma atmosfēra atstāj nomācošu iespaidu pat uz stiprākajiem vīriem un sievām.
Pirms dažiem gadiem pārdzīvotā ekonomiskā krīze nebija psihiskā ziņā tik nomācoša, jo cilvēki pārsvarā izlīdzējās ar pašironiju. Bet, kolīdz dzīve sāk daudzmaz sakārtoties, sāk dominēt negācijas. Dominē ņerkstēšana, vaimanāšana, citu cilvēku un visas pasaules vainošana. Tas nenozīmē, ka nav pozitīvu paraugu, kad cilvēki tepat Latvijā meklē un atrod pielietojumu savām spējām, par to liecina kaut vai mājražotāju kustības aktivizēšanās. Bet skaļumā visus pārspēj vaimanātāji un tie, kas visu gaida no valdības vai Dieva tā Kunga. Sociālismā, lūk, bijis labāk, jo tad miliči ar varu spieda strādāt, un minimālo algu maksāja pat tiem, kuri darba vietā tikai piereģistrējās. Tas gan nenozīmē, ka tolaik nebūtu dzirdamas vaimanas, sākot ar septiņdesmitajiem gadiem ņerkstēšana un neapmierinātība sadzīviskā līmenī plauka pavisam atklāti. Bet par to kādreiz ceru pastāstīt īpaši.
Saprotams, mūsu politiķi pelnījuši milzu pārmetumus, kaut vainas un kļūdas būtu dalāmas uz pusēm ar augstāko ierēdniecību. Daudzās nelaimēs vainojami tie, kuri pieļāva vai neprata novērtēt lielākās finanšu afēras. Milzu apmēru zagšanas sākās jau privatizācijas sākumos, kad tika izlaupīta Latvijas kuģniecība. Noteikti vainojami tie veiklie zēni, kuri iztukšoja “Banku Baltija”, vēlāk arī “Parex banku” Krājbanku, vēl citas mazākas banciņas. Tagad neviens vairs neatceras, ka Latvijai bija uzdāvināti miljoni, lai divdesmit tūkstošiem krievu virsnieku palīdzētu pārcelties uz etnisko dzimteni, visa šī naudiņa pagaisa reizē ar kārtējo neveiksmīgo komercbanku. Tik katastrofālus satricinājumus nav pieredzējusi ne Lietuva, ne Igaunija. Nemākulība pārvaldīt valsti bijusi raksturīga faktiski visām valdībām, kaut bijuši gan spējīgi, gan godprātīgi politiķi. Bet pēcpadomju birokrātija burtiski nozombēja visu valsts pārvaldes aparātu.
Man personīgi nācies saskarties ar atsaucīgiem un kulturāliem ierēdņiem, bet fakti liecina, ka mūsdienu augstākā ierēdniecība aizvien vairāk birokratizējas un savu ērtību saglabāšanas nolūkos spēj novest līdz absurdam jebkuru likumu vai normatīvo aktu. Tas attiecas ne tikai uz valsts pārvaldi, līdzīgi darbojas arī lielo uzņēmumu činavnieciņi. Daudzi būs redzējuši TV sižetu, kur ar gāzi apsildāmā mājā ar astronomisku sodu tiek aplaimota jauna māmiņa ar bēbi tikai par to, ka revidentam licies, ka gāzes skaitītājam kāds aizticis plombu, kaut dzīvokļa īpašniece vispār nesaprot, kas tā plomba tāda ir un kur tāda atrodas. Var, protams, kļūdīties arī pārbaudītājs, bet, kad televīzijas kamerā atbildīgais priekšnieks burtiski ņirdz par citu nelaimi, tad gan gribas meklēt pēc pusķieģeļa. Viņiem, lūk, esot tādas tiesības! Padomju laikā bija anekdote par to, kuram nomenklatūras līmenim ir tiesības taisīt uz galvas tiem kolēģiem, kuri atrodas uz zemākiem līmeņiem. Tikumi laikam tik viegli nemainās, un nav svarīgi, kādu amatu kurš ieņem. Svarīgs ir cilvēks, kurš attiecīgo darbu dara. Gan ministrijas ierēdnis, gan autobusa šoferis var būt apveltīts gan ar cilvēciskuma īpašībām, gan ar perversu tieksmi izcelt savas personas svarīgumu pat uz citu cilvēku pazemošanas fona.
Dīvaini pavērot dažas pēdējā laika norises. Skaidrs, ka visi grib lielākas algas un pensijas. Var saprast arī budžeta iespējas. Bet psiholoģiski ir pilnīgi nepieļaujami, ja reformu rezultātā kādam kaut kas tiek atņemts. Bet izskatās, ka reformu karstumā vairums skolotāju gan iegūs, bet tajā pat laikā daudziem algas tiks samazinātas. Tagad dzird, ka līdzīgu ceļu iet autobusu pārvadājumos, kur faktiski visi šoferi kļūst zaudētāji. Un tad brīnāmies, ka cilvēku tūkstoši dodas meklēt darbu uz ārzemēm. Un tie taču ir mūsu pašu sabiedrības locekļi, kuri saviem darbiniekiem par veikto darbu iemanās nesamaksāt vispār. Un kā lai vērtē tos tiesu izpildītājus, kuri uz tūkstošu cilvēku nelaimju rēķina paši kļuvuši par seškārtīgiem miljonāriem? Ak, ir taču mums dzīves sfēras, kur mazāki skaitļi par miljonu vispār nefigurē.
Tie tikai daži cēloņi, kāpēc Latvijas budžetā trūkst naudas, un neticiet arodbiedrību līderiem, ka viņi zina izcirtumos tos celmus, uz kuriem aug naudiņa. Ministrs Reirs gan mudina valdību straujāk celt minimālās algas, jo tad straujāk pieaugšot nacionālais kopprodukts. Kad Reirs bija finanšu ministrs, par tik gudru risinājumu gan viņš nerunāja. Kaut zināms, ka, teiksim, palielinot ienākumus mazturīgajiem, var stimulēt ražošanu. Pirms gadiem divdesmit angļi žēlojās, ka viņiem pārāk mazas pensijas. Bet kā ir tagad? Mūsu politiķiem derētu apgūt britu pieredzi.
Vai mēs dzīvojam labi vai slikti – tas atkarīgs, ar ko sevi salīdzinām.
