Tu, cilvēks, kurš vienā vietā nodzīvojis jau gandrīz 30 gadu, uzskati visu par tik ikdienišķu un pierastu, ka bieži daudz ko neredzi sev apkārt. Strādājot žurnālista profesijā, itin bieži nākas apmeklēt daudz pasākumu un satikties ar dažādiem cilvēkiem. Ir tādi, kurus nesatiec vairākus gadus, bet, ieraugot Valkā un aprunājoties, ap sirdi top silti un gaiši. Viens no tādiem maniem gaismas nesējiem ir bijusī valcēniete un ģimenes ārste Inta Auziņa. Dzīvē tā sagadījies, ka daktere bijusi kopā ar mani gan lielos priekos, gan arī pašos skumjākajos dzīves notikumos. Taču satiekoties mēs, godavārds, runājam tikai par labo. Viņa ir no tām bijušajām valcēnietēm, kura apmeklē pašus skaistākos un nozīmīgākos kultūras pasākumus un par Valku, kurā sevi pierādīja kā labu un zinošu profesionāli, teic tikai labus vārdus. Atklāti sakot, maz ir tādu, kuri to prot – cienīt vietu, kurā esi dzīvojis, un, atbraucot te, ieraudzīt labās pārmaiņas. Un Inta to lieliski prot. Pēdējo reizi viņu satiku aizvadītajā svētdienā Latvijas Nacionālās operas mākslinieku koncertā. Viņa atzina, ka Valkā izjutusi, cik te ir apskaužama publika, kas nekaunas māksliniekiem pateikties, pieceļoties kājās un saucot – bis! Viņa vienmēr ir lepojusies, cik Valkā ir pārsteidzoši daudz garīgu cilvēku, kas raksta dzeju un nodarbojas ar mākslām. Tātad te ir vide, kas rosina cilvēkus izteikties un sevi pierādīt ar krāsām, fotogrāfijām, kā arī izpausties teātra mākslā. Reizēm mēs – paši valcēnieši, kā tādi neticīgie Tomi ejam savās ikdienas gaitās un neredzam apkārt notiekošo. Un kad beidzot ieraugām, tad lielā izbrīnā ieplešam acis un sakām: “O, jā! Tas tiešam ir kaut kas!” Tādos dzīves brīžos pārņem lepnums, ka esi valcēnietis un mums ir ar ko lepoties. Acīmredzot tik tiešām ir vajadzīgs, lai ik pa laikam kāds no malas pateiktu: “Ko čīkstat! Te viss notiek!”
