Rudens pēcpusdiena uzrautu snīpi un bārkstainiem lindrakiem liek man klanīties slīpi..
Rudens pēcpusdiena
uzrautu snīpi
un bārkstainiem lindrakiem
liek man klanīties slīpi,
trūkties no sniega
žandarmiem.
Lēni krītošu lapu vēderdejas
lēni uzkurbulē manī iekāri;
Vasara – bezbēdīga
motobraucēja
ar matos spraustu sarkanu
rozi.
Vasara nesas garām uz
motocikla
bez ķiveres, jo speltē nav
auksti;
Izveido kordonu dzeltējošas
kļavas,
nepielaiž par tuvu
blakusvāģim.
Ar ledainu lietu notek vasara:
Es – bez pajumtes palicis;
Lapu kaudzē ierokos dziļāk
kā zeltainu dienu kurmis.
Kad vasara aizrūcina garām,
mana pieticīgā diena mirdz
zeltu.
Es – kurmis plati atvērtām
acīm
taustos uz aizbērtu vasaras
alu.
