Katrīna no kuplās Jaunslaviešu ģimenes, kas dzīvo Valkas pagastā, šīs vasaras otrajā pusē nebeidz pārsteigt velobraukšanas sabiedrību un interesentus ar lieliskiem panākumiem MTB jeb kalnu riteņbraukšanā. Viņa tagad ir rīdziniece, taču neaizmirst arī dzimto pusi. Katrīnas nerimstošie panākumi ir gana labs iemesls, lai iepazīstinātu mūsu lasītājus un visus tos, kas viņu atceras no Valkas ģimnāzijas laika, ar to, kā jaunietei klājas pašlaik.
– Kā tu vērtē aizvadītās sezonas rezultātus? Vai tā ir noslēgusies ar Vienības braucienu? Kuras sacensības bija visspraigākās un interesantākās?
– Precizēšu – aizvadīto pussezonu, jo šogad sacensībās atsāku braukt īsi pēc Jāņiem. Ņemot vērā visus apstākļus, laikam jau par sliktu to nosaukt nevaru. Līdz šim esmu izcīnījusi uzvaras visās sacensībās, kurās piedalījos, tai skaitā ieguvusi Latvijas čempiones titulus kalnu riteņbraukšanas Olimpiskā krosa (XCO) disciplīnā un maratonā. Ziemā un pavasarī, staigājot ar lielu punci, par šādu scenāriju pat iedomāties nevarēju. Sacensību nu jau palicis pavisam maz, vēlos labi nostartēt Tartu maratonā, kurš notiks svētdien, kā arī palicis vēl pāris startu tepat Latvijā.
Spraigākās un interesantākās sacensības… Jāsaka tā, ka, pa ziemu ciešoties un ilgojoties pēc sava sporta ričuka, izbaudīju teju visas sacensības. Spraigākās, šķiet, bija tās, kur nācās pacīnīties ar konkurentēm. Interesantākā noteikti bija XCO čempionāta trase Priekuļos.
– Nenoliedzami, ka MTB pieskaitāms ekstrēmajiem sporta veidiem. Tajā optimālākie lēmumi jāpieņem sekundes daļās. Kā nonāci pie šī sporta veida?
– Uz šo jautājumu grūti atbildēt. Neatceros, kā un kāpēc bija tas klikšķis galvā, ka gribu trenēties. Iespējams, vēlme radās pēc Vienības brauciena, kurā piedalījos un kuras bija arī manas pirmās sacensības. Tad nu augstskolas 2. kursā ņēmu savu pirmo ričuku, ko par melleņu lasīšanas naudu padsmitnieces gados biju nopirkusi, un sāku trenēties savā izpratnē. Vienkārši braucu garus un ļoti garus gabalus. Izbaudīju. Tad satiku MTB braukšanas speciālistu Kristapu Kipuru, kurš vēlāk kļuva par manu mīļoto vīrieti, un nodarbošanās ar šo sporta veida iegāja jau citā, nopietnākā gultnē.
– Kādas ir sajūtas apzinoties, ka esi labākā Latvijā?
– Nesauktu sevi par labāko, bet par vienu no labākajām. Sajūta tāda, ka tā tam likumsakarīgi arī jābūt – milzīga ieguldītā darba augļi. Ir patīkami.
– Vai tev ir arī treneris?
– Jā, pašlaik mans treneris ir mans mīļotais vīrietis Kristaps. Par praktiski visu, ko esmu apguvusi – braukšanu mežā, braukšanu vispār, riteņbraukšanas sporta ētiku un tamlīdzīgi – jāsaka paldies viņam. Kristaps nav profesionāls treneris, taču ļoti labs un zinošs braucējs. Viņš ir rīdzinieks un ikdienas pavada sev piederošā metālapstrādes uzņēmumā.
– Visas distances jeb trases ir atšķirīgas. Tās ietekmē arī laikapstākļi. Kā gatavojies katrām sacensībām?
– Laikapstākļi, kādi ir, tādiem jāpielāgojas, līdz ar to īpašu sagatavošanos neveicu. Protams, apģērbs, kāda sildoša vai atvēsinoša smēre un tamlīdzīgi. Ir riteņbraucēji, kas tam pieiet nopietnāk – pielāgo velosipēdu, piemēram, nomainot ratiem gumijas, bet es uz to neiespringstu. Vairāk pielāgojos ar prātu.
– Vai esi māņticīga un pirms mačiem veic kādus rituālus, un vai tev ir arī kādi talismani, kuri noteikti jāņem līdzi?
– Nē, neesmu māņticīga un rituālus šī vārda klasiskā izpratnē neveicu. Bet spēcīgs ieradums (ja to neizdaru, nejūtos gatava sacensībām) ir iepriekšējā vakarā pirms starta un sacensību dienas rītā ēst kefīrā uzbriedinātas auzu pārslas. Man tas palīdz. Draugs pat mani tāpēc sauc par auzu motoru. Un vēl – kafija stundu pirms starta nesteidzīgā garā. Tieši pats dzeršanas process mani nomierina un morāli sagatavo gaidāmajai cīņai.
– Visa jūsu ģimene ir ļoti sportiska. Tēvu Jāni allaž redzu badmintona sacensībās, tavu māsu un brāļu vārdus preses relīzēs un sacensību protokolos. Vai tā ir ģimenes tradīcija – rūpēties par veselīgu dzīvesveidu un jau bērnībā pierast pie fiziskām slodzēm un ielikt pamatus turpmākai dzīvei?
– Jā, pavisam noteikti. Mamma un tētis vienmēr ir rādījuši vislabāko paraugu. Tikko kā iemācījāmies staigāt, kopā ar vecākiem devāmies garos pārgājienos gar Gaujas krastu un visādiem brikšņainiem mežiem. Tāpat vienmēr esam taisījuši paši savas sacensības bērnu starpā, mazi būdami gan stafetes skrējuši, gan bumbu spēlējuši. Tāpat pusaudžu gados, kad tikām pie pirmajiem velosipēdiem, sākām doties garākos un īsākos izbraucienos. Manuprāt, nepietiek ar to, ka vecāki stāsta bērnam, cik svarīgi ir kustēties, ja paši nerādīs piemēru, diez vai bērns izrādīs iniciatīvu. Tādēļ man jau no bērna kājas kustība allaž likusies neatņemama dzīves sastāvdaļa.
– Vai taisnība, kad mācījies skolā, tev kā vairumam bērnu, mājās nebija datora un pieejas internetam?
– Manuprāt, dzīvojot laukos, īsti neatliek laika mobilajam telefonam un datoram. Ir pietiekami daudz interesanta, ko darīt, jo nav jāsēž četrās sienās kā pilsētā. Vai tiešām, vālojot sienu pļavā vai ravējot dārzu, dators ir akūti nepieciešams? Nekad neesmu uzskatījusi to par ierobežotu pieeju – gluži vienkārši nejutu vajadzību pēc tiem.
– Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par mācību laiku Valkā? Kurus skolotājus vērtē visaugstāk?
– Vārdu salikums “Valkas ģimnāzija” sirdī raisa siltas jūtas. Lai gan skolas laiks liekas tik tāls un izbijis, atceros to ar labām sajūtām. Man patika iet skolā, patika mācīties. Grūti tā izcelt atsevišķus skolotājus, bet manā dzīves uztverē spilgtus nospiedumus labā nozīmē atstāja klases audzinātāja un matemātikas skolotāja Viola Levina, kā arī latviešu valodas skolotāja un skolas direktore Lilita Kreicberga.
– Kā veidojās tava turpmākā dzīve pēc vidusskolas pabeigšanas?
– Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. Pēc bakalaura grāda iegūšanas sāku strādāt Zemkopības ministrijā Meža departamentā un paralēli turpināju studijas maģistrantūrā, kuras veiksmīgi šajā pavasarī pabeidzu.
– Ko dari pašlaik un kāda ir jūsu ģimenes dzīve? Vai tās modelis kaut kādā veidā līdzinās tai, kāda tev bija dzīvojot Valkas pagastā?
– Pašlaik dzīvoju Rīgā, atrodos bērniņa kopšanas atvaļinājumā, kas patiesībā ir pilnas slodzes darbs diennakts garumā. Bet man ļoti patīk – pat vairāk nekā algots darbs tā klasiskajā izpratnē. Protams, dzīve pilsētā ir pilnīgi atšķirīga. Mums ar draugu ir vēlme meitiņai Lūsiņai nodrošināt interesantu bērnību, tādēļ jau nākamajā pavasarī plānojam pārcelties uz dzīvi laukos. Sirdī neesmu un nekad nebūšu pilsētniece.
– Kas ir tavas dzīves moto jeb devīze, vai izdodas tai tuvināties?
– Tādas vienas devīzes nav, bet ir principi, pie kuriem pieturos. Visspēcīgākais – visu vai neko. Šis gan reizēm traucē dzīvot, bet visbiežāk tieši palīdz sasniegt mērķus. Piemēram, ja slapjā un aukstā ziemas dienā esmu plānojusi treniņu, tad zinu, ka saģērbšos un braukšu ne minūti mazāk kā tās trīs stundas, ko esmu sev apsolījusi. Citādi nemaz nav jēgas sākt. Lielākoties visu daru pēc labākās sirdsapziņas un ar maksimālu atdevi. Vēl viens princips, pie kā cenšos turēties, – neizteikt negatīvu viedokli un nenosodīt to, ko dara apkārtējie – politiķi, cilvēki uz ielas un tamlīdzīgi. Tas ļoti izsūc enerģiju. Man tiešām ir vienalga, ja, piemēram, kāds valstsvīrs negodīgā ceļā panācis savu – gan dzīve viņam vēlāk atspēlēsies. Tādēļ mani šausmīgi kaitina cilvēku čīkstēšana par to, cik viss ir slikti, nepareizi un negodīgi.
– Jādomā, ka riteņbraukšana nav tavs vienīgais vaļasprieks. Ko vēl mēdz darīt brīvajā laikā, ja tāds iegadās? Cik nojaušu, pašlaik lielu uzmanību velti nesen dzimušajam mazulim. Ko nozīmē būt māmiņai?
– Agrāk daudz lasīju grāmatas, bet tagad, ja gadās kāda brīva minūte, diemžēl tālāk par tās paņemšanu rokās netieku, jo tad gribas vienkārši mierīgi pasēdēt. Pašlaik tāda brīvā laika pavisam noteikti nav. Kad mazulīte vakarā ir pabarota un guļ, dodos treniņā.
Pirms bērniņa nākšanas pasaulē ļoti daudz domāju, kā tas būs, satraucos, kā tikšu galā – realitātē ir jādara un jācīnās. Teikšu vienkārši – man patīk būt mammai, jūtu lielu atbildību un arī bailes, jo ar pirmo bērniņu vēl ir daudz nezināmā. Esmu liela plānotāja – agrāk laiku un savas aktivitātes pakārtoju sev, bet tagad par simts procentiem savai meitiņai. Gadās, ka pēc treniņa paiet pat pāris stundu, līdz varu pagatavot sev maltīti un paēst. Bet es ātri pielāgojos šīm izmaiņām, un nu jau šķiet, ka tas ir pašsaprotami. Manuprāt, bērns noteikti nav šķērslis, lai darītu to, kas patīk – tiesa, tas prasa daudz un reizēm, pat visu atlikušo enerģiju, bet, ieraugot mazulīša omulīgo un smaidošo sejiņu pēc laba miedziņa, enerģija atgriežas ar uzviju.
– Ar lielo sportu saistītiem cilvēkiem ļoti nozīmīga ir ēšana. Kā tev ar attieksmi pret uzturu? Varbūt vari izklāstīt kādu iemīļotākā ēdiena recepti?
– Attieksme ir ļoti atbildīga. Esmu no tām, kas uzskata, ka uzturam izcila rezultāta sasniegšanā ir ne mazāka nozīme kā treniņiem. Mani galvenie principi ir ieklausīties savā organismā un uzturā nelietot rafinētus jeb pārstrādātus produktus. Strikti atsakos no balto miltu izstrādājumiem, saldumiem, kuru sastāvā pamatā ir glikozes sīrups, nelietoju cukuru. Izņēmums ir mājās gatavoti našķi. Mana mamma taisa vislabākās kūkas un saldos ēdienus no izejvielām, kuru izcelsme ir zināma. Ēdienam manā uztverē ir jāpiemīt uzturvērtībai, tas nedrīkst būt tukšs. Ļoti lielos daudzumos lietoju medu, un mans lielākais našķis ir neapstrādātas dateles no Tunisijas, kuras pērku Āgenskalnā ekoveikaliņā. Ļoti piedomāju pie uztura dažādības. Praktiski katru dienu uzņemu pat trīs dažādus graudaugus. Piemēram, no rīta ēdu rudzu putru, pusdienās lēcas un vakarā auzas. Tāpat nespēju iedomāties uzturā nelietot piena produktus, sevišķi biezpienu. Enerģijas patēriņš ir liels, pēc sacensībām un treniņiem organisms ir iztukšots, tāpēc nedrīkstu atļauties ēst šo to, kas pagadās.
Pēc tādām klasiskām receptēm negatavoju. Ēdiens ir ļoti vienkāršs – salāti, dārzeņi un graudaugi. Varu padalīties ar savu iecienītāko ēdienu, kas ir ļoti viegli uzņemams, turklāt sātīgs un veselīgs – kefīrā iejauktas maltas kaņepes, linsēklas, klijas, maltu zirņu milti, rozīnes un medus vai ievārījums. Pēc treniņa, kad organismam tā jau bijusi liela slodze, šāda uzkoda ir tieši laikā. Manu mīļāko pavasara un vasaras salātu recepte ir šāda: zaļie salāti (pavasarī pienenes, nātres, gārsa), avokado, tomāts, gurķis, biete, dilles, baziliks, Indijas rieksti vai ķirbju sēklas, linsēklu eļļa un mājas siers.
– Ko vari novēlēt un ieteikt jauniem cilvēkiem Valkas novadā?
– Veidojiet kuplas, laimīgas un veselīgas ģimenes – tas ir pamats, lai dzīve būtu izdevusies arī visās citās jomās!
VIEDOKĻI
Toms Markss, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas preses sekretārs:
– Katrīna Jaunslaviete ir Latvijas čempione MTB maratonā. Viņa ir ļoti progresējusi pēdējo sezonu laikā un guvusi daudz uzvaru pašmāju un starptautiskās sacensībās Ķīnā. Jāuzsver, ka viņa ļoti veiksmīgi ir atgriezusies sportā pēc meitiņas piedzimšanas un uzvarējusi vairākās riteņbraukšanas sacensībās. Katrīna joprojām ir amatiersportiste, nodarbojusies arī ar citiem sporta veidiem ārpus riteņbraukšanas. Federācijas viedoklis ir tāds, ka viņa ir ļoti augstas klases amatiersportiste, jo rezultāti ir acīmredzami. Cepuri nost, un lai viņa tāpat turpina!
Katrīna vairs nav juniore, ceram, ka viņa sevi ik pa laikam apliecinās starptautiskās sacensībās. Aicinām viņu vairāk piedalīties arī šosejas riteņbraukšanā un tur gūt labus rezultātus. Domāju, ka viņa ir gana jauna un lielie panākumi vēl priekšā. Neapšaubāmi, viņa potenciāli ir viena no spēcīgākajām Latvijas riteņbraucējām.
Jānis Jaunslavietis, Katrīnas tēvs:
– Priecājos par meitas panākumiem. Lielais sports ir diezgan nežēlīgs. Nedomāju, ka tas ir audzināšanas nopelns ģimenē, jo nekad neesmu viņu mērķtiecīgi virzījis uz panākumiem sportā. Tiesa, kustēties mums visiem patīk un esam daļēji sportiski. Patīk, ka Katrīna allaž cenšas sasniegt to, ko viņa vēlas un kas viņai padodas.
