Strenču iedzīvotājs pensionārs Jānis Lībers negaužas par trūcīgo dzīvi, bet, izmantojot visas juridiskās iespējas, aktīvi cīnās par gados vecāku cilvēku labklājību, neliekot mieru arī valdības vīriem un sievām.
Strenču iedzīvotājs pensionārs Jānis Lībers negaužas par trūcīgo dzīvi, bet, izmantojot visas juridiskās iespējas, aktīvi cīnās par gados vecāku cilvēku labklājību, neliekot mieru arī valdības vīriem un sievām.
Šobrīd viņš palīdz izplatīt Jāņa Kleinberga sagatavoto informāciju visiem Latvijas pilsoņiem, kurā izskaidrots, kā pensionāri var panākt grozījumus Valsts pensiju likumā, lai saņemtu lielāku atbalstu vecumdienās. Šī informācija ar aicinājumu parakstīties par izmaiņu nepieciešamību publicēta arī “Ziemeļlatvijas” 30. augusta numurā.
J. Lībers rakstiski paskaidrojumus par pensijām ir lūdzis atsūtīt pat labklājības ministrei Dagnijai Staķei.
“Par savām tiesībām ir jācīnās. Ja neko nedarīsim un valdību nebakstīsim, tai sāks šķist, ka viss ir kārtībā un cilvēkiem neko vairāk nevajag. Man pašam pensija ir laba un par iztikšanu nevaru žēloties, bet gribu, lai labākas vecumdienas ir visiem pensionāriem,” saka J. Lībers.
Atklāj pazudušus miljonus
J. Lībers aktīvi seko visiem preses materiāliem un politiķu sniegtajiem faktiem masu medijos. Interesantākās publikācijas viņš noglabā šim nolūkam īpaši izveidotā mapē. Pensionārs nesaprot, kā valdība var sūkstīties par naudas trūkumu lielākai pensiju indeksācijai, tajā pašā laikā neliekoties zinis un neinteresējoties, kur tai pazuduši 548 miljoni. “Ja ir tāds klusums, tad jādomā, ka augšās kāds tos ir piesavinājies. Par to var izlasīt “Latvijas Avīzes” 25. augusta numurā publicētajā Saeimas sociālo un darba lietu komisijas locekļa Andreja Klementjeva atklātajā vēstulē Dagnijai Staķei. Rakstītājs pārmet ministrei neprecizitāti. Proti, viņa paziņojusi, ka šogad līdz augustam sociālajā budžetā ir 350 miljonu latu uzkrājums, bet Klementjevs pierāda, ka patiesībā tas ir lielāks vēl par 200 miljoniem. Vēl citā avīzē izlasīju, ka Staķe valdībai pieprasa 18 miljonus latu, lai varētu izmaksāt pensijas. Ja jau pārpalikums ir 548 miljonu liels, tad kādēļ jāprasa vēl 18 miljoni? Acīmredzot ar finanšu lietām ministrijā kaut kas nav kārtībā. Es par to esmu nolēmis uzrakstīt KNAB vadītājam Aleksejam Loskutovam. Nezinu, vai tam būs kāda nozīme, nu bet kaut vai joka pēc. Kaut kas jādara. Nesen biju aizbraucis par šīm lietām parunāties ar Latvijas pensionāru federācijas priekšsēdētāju Ainu Verzu. Nu nav viņai vajadzīgā asuma rīcībā. Viņa saka – jā, jā, es jau esmu par to runājusi, pieprasīju atbildi, bet to nesagaidīju, un tā tālāk. Bet vai tad ar to jāsamierinās? Arī es reiz uzrakstīju Dagnijai Staķei vēstuli, lūdzot atsūtīt skaidrojumu, kāda un kādēļ tieši tāda nākamgad būs pensiju indeksācija, bet man atsūtīja kaut kādu birokrātisku atrunāšanos. Atbildēju, ka mani tāda atbilde neapmierina un uzrakstīju visu pa punktiem. Ministre saka, ka ministrijai, nosakot pensiju lielumu, nav saistošs iztikas minimums. Es paskaidroju, ka tam jābūt par orientieri, lai zinātu, kā cilvēki dzīvo. Tad es viņai uzrakstīju, ka agrāk cilvēki, kuriem bija 80 un vairāk gadu, pie pensijas saņēma klāt vēl 10 procentus, bet tad sākās Andra Šķēles laiki un tie 10 procenti pazuda. Ja jau reiz tāds likums ir, tad tagad tā ievērošanu var atjaunot. Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, kad palielinās inflācija,” stāsta J. Lībers.
Par savām tiesībām jācīnās
Pensionārs uzskata, ka, neko nedarot un nerīkojoties, dzīves apstākļi kļūs tikai sliktāki. “To man teica arī Aina Verza. Viņa atzina, ja daudzi darbotos tik aktīvi kā es, valdība būtu spiesta kaut ko darīt. Ja visi klusē, tad arī vara neko nedara. Tas, ka dzīve kļūst smagāka, ir redzams ikdienā. Pērn es malku ziemai nopirku par 80 latiem, bet šogad jāmaksā jau 180. Viss pārējais arī maksā dārgāk. Es pats par dzīvi nevaru gausties, man ir labs vecumdienu pabalsts, ir arī daļa no mantojuma, bet kopumā gados veci cilvēki dzīvo slikti. Aizbraucām pie paziņas ciemos, tā saka, ka vairs nevienam citam nevar palīdzēt, jo pati pārtiekot no maizes un kefīra. Viņai taisnība. Taču šāda dzīve nav jāpacieš, bet jācīnās, lai tā kļūtu labāka. Iespējas ir. Cilvēki var doties parakstīties, lai pensijas būtu noteiktas ar trīs koeficientiem no valsts sociālā pabalsta. Tie, kas uzskata, ka nekas nav jādara, lai neraud, ka pensijas mazas,” saka J. Lībers.
Likteņa pavērsiens atved uz Strenčiem
J. Lībers ir bijis aktīvs visu savu dzīves laiku. Jaunībā viņš daudz nodarbojies ar sportu. Tas palīdzējis diezgan viegli aizvadīt dienesta laiku armijā. Pēc tam viņš kādu laiku strādāja Rīgas ķīmiskajā kombinātā, tad darbu dabūja Meteoroloģisko aparātu rūpnīcā. Tajā viņš nostrādāja 33 gadus. Savā darbības laikā Jānis parādīja sevi kā labu racionalizatoru un, kā pats saka, rūpnīcā radījis pilnīgi jaunu profesiju aparātu ražošanā.
Uz Strenčiem viņu atveda liktenis ar ļoti traģisku piedzīvojumu visu turpmāko notikumu sākumā. “Darba darīšanās braucu uz Pleskavu, jo vajadzēja dabūt materiālus, kādi toreiz bija tikai tur. Sieva mani vienu negribēja laist un brauca līdzi. Kādā posmā, kur bija ātruma ierobežojums, kreisajā pusē bija izveidojusies gara pretimbraucošo automašīnu rinda. Pēkšņi no tās izrāvās armijas kravas automašīna un triecās tieši mums virsū. Kaut nobraucu ceļa malā, no avārijas neizdevās izvairīties. Dzīvesbiedre vēlāk no gūtajām traumām slimnīcā mira. Vēlāk iepazinos ar tagadējo sievu. Viņai Strenčos bija māja. Dzīvokļu īre Rīgā kļuva arvien dārgāka, vajadzēja domāt, kur dzīvot tālāk, un tā nu jau daudzus gadus esam strencēnieši,” stāsta J. Lībers.
Valdība sevi nekad neaizmirst
Jautāju, kā pensionārs vērtē šālaika valdību un vai tā, pēc viņa domām, strādā tautas labā. “Valdība ir ļoti viltīga. Tagad tā paziņojusi, ka ar nākamo gadu minimālā alga no 120 latiem būs palielināta līdz 160 latiem. Tas it kā tiekot darīts tautas labā. Protams, pensionāriem tas ir izdevīgi. Katrs 10. lats, ko valsts pieliek pie minimālās algas, pensiju fondam dod septiņus līdz astoņus miljonus latu, bet daudz ar šādu rīcību iegūst arī pati valdība, jo tās atalgojums ir piesaistīts minimālajai algai. Šis 40 latu lielais palielinājums tautai valdības vīriem un ierēdņiem algas padarīs lielākas par 400 līdz 700 latiem. Juridiski ir noteikts, par cik procentiem pēc katras algu palielināšanas pieaug arī valdības vīru un sievu atalgojums un nevajag nekādus rīkojumus. Atgriezīšos vēl pie iepriekš minētajiem it kā pazudušajiem 548 miljoniem sociālajā budžetā. Es par šo naudu vaicāju arī Ainai Verzai, interesējoties, kādēļ no tās nepalielina pensijas. Viņa man pateica, ka ar šo uzkrājumu ir nosegts kāds valsts budžeta deficīts, bet mēs lai paliekot mierīgi. Tādēļ jau arī Staķe prasa tos 18 miljonus, kuri tagad pietrūkst. Es aizrakstīju Tautas kontroles pārstāvei Ingūnai Sudrabai vēstuli, lai noskaidro, pēc kādiem noteikumiem sociālais budžets ir atšķirts no pamatbudžeta. Viņa to izkodīs, jo man šķiet, šī sieviete apzinīgi veic savu darbu,” saka J. Lībers. Viņš aizrakstījis vēstuli arī Andrejam Klementjevam. “Zinu, ka viņš nodarbojas ar airēšanas sportu. Nu tad arī es kā bijušais sportists viņam novēlēju sportisku enerģiju un spēku cīņā par pensiju palielināšanu,” piebilst J. Lībers.
Tiem, kuriem vara, jāredz nākotne
Būdams par daudz ko neapmierināts pašreizējā valsts politikā, J. Lībers tomēr ir pārliecināts, ka Latvija savā attīstībā ir uz pareizā ceļa. “Nav tiesa, ka neviens no Atmodas ideāliem nav piepildījies. Pats galvenais mērķis – izcīnīt brīvību Latvijai – ir piepildījies. Nav īstenojies vien sapnis par cerēto cilvēku labklājību. Nu jau vairākus gadus cilvēki brauc uz Īriju un citām zemēm pelnīt, un daudzi vēl nedomā dzimtenē atgriezties. Tas nozīmē, ka valdība nav pacentusies saprast, kas ir īstais darbaspēks Latvijā un attiecīgi šos ļaudis nav novērtējusi. To pašu var teikt par būvfirmu īpašniekiem. Viņu sākotnējais skopums algu piedāvājumā ir veicinājis labāko amatmeistaru aizbraukšanu uz ārzemēm. Tagad būs ļoti grūti pierunāt aizbraucējus atgriezties. Mūsu valdība neprot skatīties uz priekšu. Tā neredz, kas var notikt nākotnē. Varasvīri nesaprot, ka cilvēki, it īpaši inflācijas apstākļos, bezgalīgi nespēs cīnīties par iztiku, saņemot mazu atalgojumu. Pašlaik cenas attiecībā pret darba samaksu ir katastrofāli cēlušās. Bija taču skaidrs, ka pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, mums preču cenas sāks celties, lai kļūtu līdzīgas cenām attīstītajās valstīs. Tad kādēļ neviens neko nedarīja, lai cilvēki nezaudētu pirktspēju. Ne jau lietainās vasaras dēļ graudi pie mums kļūs dārgāki. Graudu cenas cēlās visā Eiropā, tādēļ tas neizbēgami notiks arī pie mums. Oktobrī pārtika būs vēl dārgāka,” spriež J. Lībers.
Viņš ar humoru piebilst, ka acīmredzot valdība sākusi krāt naudu nebaltām dienām, jo secinājusi, ka vecie cilvēki sākuši dzīvot ilgāk. “Tas gan būtu labi, jo sliktāk ēd, jo ilgāk dzīvo. Patiesībā cilvēki daudz slimo, arī mirstība ir liela. Kas zina, kā vēl būs pēc novadu izveidošanas, kas vecos ļaudis laukos, iespējams, nostādīs vēl neapskaužamākā situācijā, jo tad pakalpojums neies pie cilvēka, bet viņš skries pakaļ pakalpojumam. Tādēļ tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādu dzīvi vēlamies un cik aktīvi par to iestāsimies,” apliecina J. Lībers.
