Ir pasaulē notikumi, kurus varam vērtēt pēc principa “no vienas puses un no otras puses”.
Ir pasaulē notikumi, kurus varam vērtēt pēc principa “no vienas puses un no otras puses”.
Amerikāņu preses izdevumos Franks Gordons atradis interesantu informāciju. Runa ir par prezidenta Buša dziļu pārdomu laiku, jo dzīve pierādījusi, ka ne visu iespējams paveikt, balstoties uz pasaules varenākās lielvaras spēku. Un Bušs, kuru līdz šim vairums vērtētāju uzskatīja par intelektuālu viduvējību, tagad regulāri pulcē pie sevis ievērojamus zinātniekus un kultūras darbiniekus, lai kopā diskutētu par ASV un pasaules nākotnes modeļiem. Lieta tā, ka speciālistu vidē aizvien vairāk apspriesta teorija par ASV varenības norietu, kas faktiski jau sācies. Tiek vilktas paralēles ar Lielbritānijas impērijas norietu, jo valsts, kuras īpašumos saule nekad nenorietēja, pēc Otrā pasaules kara saira, kolonijām iegūstot neatkarību.
Paradokss slēpjas apstāklī, ka britu koloniālās impērijas demontāža bija paredzēta jau 1941. gada Atlantijas hartā, kur prasību par koloniju brīvlaišanu Čērčilam kategoriski pieprasīja Rūzvelts. Britu salas apdraudēja Hitlers, un Čērčilam nebija izvēles. Atlantijas hartas noslēgšana 1941. gada rudenī bija pirmais akts, kas satuvināja divas agrāk ne sevišķi draudzīgas valstis. Lai minam faktu, ka ASV trīsdesmitajos gados vairākkārt grasījās ievest karaspēku Kanādā, lai nepieļautu tur angļu nostiprināšanos.
Lielbritānija impērijas statusa zaudēšanu pārvarēja jau Tečeres vadībā. Bet kādas sekas var būt ASV ekonomiskajam un militārajam panīkumam, to mums grūti prognozēt. Kad runča nav mājās, tad peles danco pa galdu.
Krievu politiskie kumēdiņi
Naiva bija Latvijas žurnālistu ticība, ka Krievijā patiešām atklāta publicistes Poļitkovskas slepkavība. Un Putinam, kurš pēc amata atstāšanas cer sauļoties Sardīnijā, ļoti no svara, lai šādi noziegumi tiktu “atklāti” un “vaininieki” tiesāti. Jautājumu aktuālāku dara apstāklis, ka gan Poļitkovska, gan agrāk nogalinātais Pols Hļebņikovs bija ASV pilsoņi, un Bušs acīmredzot izdara spiedienu uz Kremli.
Un, lūk, ģenerālprokurors Čaika gan Putinam, gan presei ziņo, ka noziegums atklāts, ka arestēti vienpadsmit aizdomās turētie. Šaubas radīja tikai tas, ka Čaika juridisku secinājumu vietā pacentās prasti muldēt, ka Poļitkovskas nogalināšanā bija ieinteresēti Berezovskis un Zakajevs, kaut par pasūtītāju iepriekš nosaukts kāds čečenu bandīts, kurš atrodas ārzemēs. Līdz šim gan pasaulē uzskatīja, ka slepkavība bija izdevīga tieši Kremļa varasvīriem un viņu ieliktenim Čečenijā.
Sabiedrību sākumā pārliecināja fakts, ka starp arestētajiem tika nosaukti vairāki čekisti. Šoks iestājās brīdī, kad divi no arestētajiem drošībniekiem drīz tika atbrīvoti pārliecinoša alibi dēļ.
Bet varbūt Čaika nemaz nevēlas meklēt īsto slepkavības pasūtītāju, un viss kumēdiņš veltīts tam, lai sabiedrisko domu ievirzītu strupceļā?
Kurš kuru šantažē?
Vērotājam no malas grūti orientēties pēdējā laika noklausīšanās skandālu džungļos. Jo tagad kļūst pilnīgi skaidrs, ka vairumā gadījumu nelikumībās iesaistīti Drošības policijas un citu specdienestu darbinieki, starp citu, pat slepkavību mēģinājumos piedalījušies cilvēki, kuru pirmais pienākums rūpēties, lai Latvijā nevienam pat mats no galvas netiktu varmācīgi norauts.
Un man nav pamata neticēt Gundaram Bērziņam, kurš apgalvo, ka katru viņa telefonzvanu premjeram Kalvītim noklausās kaut kādas ausis. Vēsturnieki izpētījuši, ka Staļina kabinetā notiekošo noklausījās Berija, bet tas bija noziedzīgs režīms. Mēs taču nedzīvojam totalitārā valstī!
Kad Kalvīša valdība ar pārliecīgu steigu gribēja pieņemt likumus, kas slepenos specdienestus pakļautu civilai kontrolei, iedarbojās ārvalstu vēstniecību spiediena mehānisms, kura rezultātā prezidente Vīķe-Freiberga bija spiesta jautājumu virzīt tautas nobalsošanai. Ak, un divi simti tūkstoši, kuri cerēja valstī iedibināt tiesisku kārtību, ar savu nostāju faktiski veicināja vēl lielāku nelikumību iespējas. Kas vispār mēs esam par banānu republiku, kurā kurš katrs drīkst slepus noklausīties valdības vadītāja telefonsarunas?
Starp ieinteresētajiem atradīsim ne visai godīgus uzņēmējus, tajā skaitā tādus, kuriem Latvijā atrodas tikai vēders, bet galva jāmeklē kādā kaimiņvalstī. Par to liecina zināmo juristu sarunu pārtulkošana krieviski.
Jaunākās publikācijas liecina, ka, piemēram, Lembergu noklausījās ne tikai prokuratūras interesēs, bet citi ļaudis to darīja Lemberga biznesa konkurenta Stepanova interesēs. Un citi noklausījās Stepanovu Lemberga interesēs. Par šādu situāciju nelon ķiķināties, jo runa taču ir par mūsu dzimteni Latviju, kuras labi atalgotie specdienestu darbinieki masveidā uzvedas kā ienaidnieki.
Kumēdiņu cienīga ir situācija, kad “zaļo” Emsi par nelikumīgas “prēmijas” saņemšanu atmasko garnadzis, kurš nolēmis apčamdīt uz mirkli nepieskatītu portfeli. Atliek tikai piebilst, ka šis pats Emsis neilgu laiku bija mūsu premjers, un tobrīd, kad Tautas partijas vadība nolēma izraisīt valdības demisiju, daudzi pat apraudāja simpātisko ūsaini.
Zaļo un zemnieku savienības bloks, kas vēlēšanās guva panākumus zem Lemberga karoga, nupat zaudē nopietna politiskā spēka aprises. Totalizatorā taču neviens neliek uz klibu zirgu. Izņemot tuvredzīgus politiķus.
Partiju intereses nevietā
Tas, ka valdībā ietilpstošās partijas cenšas arī ar budžeta naudu balstīt savējos, ir pierasta lieta ne tikai Latvijā. Vieni palīdz nobruģēt ceļu uz baznīcu, citi atvēl līdzekļus skolas jumta nomaiņai. Visas vajadzīgas lietas, kas Latviju dara sakoptāku. Visiem gribētājiem nepietiks nekad.
Bet ir viens svētums, ko vajadzētu turēt acu priekšā ikvienam ministram un deputātam. Šis svētums ir bērni un bērnu intereses. Kas šo svētumu ignorē, tas ir bezgodis un zaimotājs.
Par to visu gribas kliegt, kad sekojam manas dzimtās Cesvaines nedienām ar jaunas skolas celtniecību pēc pils nodegšanas pirms nepilniem pieciem gadiem. Pils mūri nebija veselīgi bērnu organismiem, jaunu skolu vajadzēja jau agrāk. Pēc ugunsgrēka vispār situācija kļuva traģiska, un piemineklis būtu jāceļ Vilnim Špatam (kurš pats mācījies Madonā, bet Cesvaine ir viņa mātes dzimtā vieta), kurš izdabūja jaunās skolas projektu. Bet tad nāca “Jaunais laiks” ar Šadurski ministra krēslā, kurš meklēja visādas pārmērības un cesvainiešus pasludināja par noziedzniekiem. Neredzot citu iespēju, Cesvaines dome gandrīz pilnā sastāvā iestājās “Jaunajā laikā”, un projekts ar mazām korekcijām atkal kļuva likumīgs. Atradās arī nauda. Jauni sarežģījumi radās brīdī, kad par ministri kļuva “zaļzemnieku” pārstāve Rivža, kura tīšuprāt veidoja apstākļus, lai dome paliktu parādā “Energoceltniekam”. Rivžas skaidrojumi un taisnošanās ir visai zemiski tajā ziņā, ka bērnu intereses ignorē ministrija, kuras tiešs pienākums tās aizstāvēt.
Vasarā uz dažām stundām pabiju Cesvainē, redzēju jauno skolas ēku. Tie jaunieši, kas četrus gadus braukāja ar autobusiem līdz Madonai, tagad pat skumst, ka nevarēs mācīties skaistajās klasēs un mācību kabinetos.
Tas ir apbrīnojami, ka pavisam sakarīgi cilvēki, nokļuvuši ministra krēslā, kļūst par ciniķiem.
