“Vai tev gribas atgriezties darbā?” tā trešdienas rītā man jautāja mājinieki. Ja atklāti, gribējās gan, jo pēc divu nedēļu ilgas salīdzinoši mierīgas mājas dzīves jau biju noilgojusies pēc būšanas cilvēkos. Taču jāatzīst, pilnīgi viss, ko pirms atvaļinājuma biju ieplānojusi izdarīt, vienā momentā izkūpēja kā dūmi gaisā. Nekas, pilnīgi nekas no plānotā netika izdarīts, toties savā atvaļinājumā sastapos ar tādām lietām un notikumiem, kuri pirms tam pat sapņos nerādījās. Un tas laikam ir tas pats feinākais, ko piedzīvoju savā brīvlaišanā, jo nācās atteikties no visiem plāniem un pielāgoties jaunajai situācijai. Un, pats galvenais, man izdevās atpūtināt galvu no darba lietām un kārtējo reizi apzināties, ka neviens uz šīs zemes nav neaizvietojams. To der atcerēties gadījumos, ja kādreiz gribas attaisnoties, ka darbs ir šķērslis atpūtai vai atvaļinājumam. Ja tā ir, tad kaut kas nav kārtībā ar plānošanu vai paša domāšanu.
Ir forši, ja cilvēks prot strādāt no sirds, un tikpat forši, ja prot arī atpūsties, Cenšos dzīvot ar pārliecību, ka visa dzīve nevar sastāvēt tikai no viena smaga darba un mūžīgiem pienākumiem. Ir jāmāk sevi noskaņot arī uz mazliet liderīgāka viļņa. Tas tik ļoti piederas vasarai un atvaļinājumam. Gadījumā, ja kādam atvaļinājums tikai vēl būs, silti iesaku nekreņķēties par iespējamiem draņķīgiem laikapstākļiem. Ne jau saules daudzums ir noteicošais, vai atvaļinājums ir bijis labs vai slikts. Man tīri labi patīk, ka pret loga rūtīm sitas lietus lāses un varu ieritināties zem silta pleda un negausīgi lasīt neizlasītos un malā atliktos žurnālus un grāmatas vai arī noskatīties kādu jaunāko filmu. Kad tad to darīt, ja ne atvaļinājumā? Priecīgi!
