Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija liecina, ka mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī šā gada otrajā ceturksnī bija 389 lati.
Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija liecina, ka mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī šā gada otrajā ceturksnī bija 389 lati. Salīdzinot ar pērnā gada otro ceturksni, tā pieaugusi par 33,4 procentiem. Ja atklāti, es neticu nevienai statistikas informācijai. Žurnālistes gaitās gandrīz katru dienu satiekos ar cilvēkiem, kuri algas dienā saņem nedaudz vairāk par 90 latiem. Viņiem darba samaksa ir pašreizējā minimālā darba alga – 120 lati “uz papīra”. Negribas pat domāt, kā šie cilvēki spēj savilkt galus kopā. Loģiski spriežot, vai nu viņi nomaksā komunālos maksājumus un pēc tam ēd sausu maizi, piedzerot rūgtu tēju, vai arī viņi grimst parādu muklājā. Nesen runājos ar pusmūža sievieti, kuras atbildībā ir gandrīz 200 bērnu ēdināšana. Darbā viņa ierodas ap septiņiem no rīta, bet mājās dodas pēc pieciem vakarā. Pa ēdamzāli viņa kustas kā vāvere ritenī, jo trīs reizes dienā jāpaspēj uzklāt un novākt galdus, kā arī nomazgāt un plauktos glīti sarindot traukus. Bez šīs darbinieces iestādes darbs nebūtu iespējams, jo šajā amatā ir vajadzīga tīrīga, čakla un atbildīga darbiniece, un viņai noteikti jāmīl bērni. Sieviete pēc labākās sirdsapziņas veic savus darba pienākumus, tikai sirdī gruzd neviena neatbildēts jautājums – kāpēc cilvēkam jādzīvo bezcerībā un nabadzībā. Nav brīnums, ka apkalpojošā sfērā, skolās un bērnudārzos katastrofāli trūkst darba roku. Latvieši, bezcerības mākti un apvainojušies uz valdību, dodas prom no dzimtenes cerībā, ka varbūt kādreiz arī viņi sāks priecāties par dzīvi.
