* * *
Pirmais ābols, kas nokrita zālē,
Teica: “Ir rudens.”
Grūti noticēt –
Septiņu jūdžu zābakiem
Vasara devusies prom.
Ne vien putni,
Arī cilvēki daudzi
Pacelsies spārnos un lidos
Uz tāli.
Vai atgriezīsies?
Un kādi? Un kad?
Vēl viens ābols nokrita zālē.
Ir rudens.
Šogad krāsu būs mazāk –
Koku vietās tukšumi vīd.
Sāp sirds.
Vairs vien atmiņās
Tie krāsosies purpurā, zeltā…
Vairs vien atmiņās
Lapas zem kājām
Lūgsies tās salasīt.
Viens pēc otra āboli
Krīt zālē.
Sevišķi naktīs
Kā krītošas zvaigznes
No augusta debesīm.
Rītos migla nāk baltās kurpēs
Pa ceļiem, pār laukiem,
Caur dārziem –
Laikam vēlas kritušos ābolus
Un zvaigznes
Priekšautā salasīt.
Ir rudens.
