* * *
Šis putenis dvēselē,
Tik ātrs un vēss.
Noķeru sniegpārsliņu šodienā,
Īsu brīdi tā mani sasilda.
Mirklis aizskrien nemanot,
Lai putenis aizskrietu līdzi,
Manā dvēselē iespīd saule,
Kura maigi mani atkausē,
Noplūcu tulpi sārtu,
Lai pasniegtu to Tev,
Tā ir mana mīlestība,
Kuru dāvāju Tev, gan sev,
Lai iepriecinātu
Ikvienu no mums
Šajā mazajā pasaulē,
Kuru saucam par dzīvi – skaisto.
Dzīve mūs vienkārši mīl.
Nesaprasto cilvēku zemē
Kas gan ir šodiena, tā ir dzīves rutīna kopā ar nesaprasto cilvēku, kas dzīvo mežonīgo cilvēku vidē. Cilvēki ir nežēlīgi, tie ir kā hiēnas – dzīvnieki, kuri mūžīgi alkst pēc intrigām, vēro otra cilvēka izdarības, lai vienmēr kā saldo ēdienu uzliktu uz paplātes publiskai apskatei, lai izgarnētu to nevis ar zemenēm, bet gan ar muļķīgām un nenozīmīgām tenkām un piebildēm, kuras patiesībā nav un neeksistē. Nesaprastajam cilvēkam nav jēgas cīnīties par patiesību, jo to vēl šausmīgāk apmētās ar samazgu spaiņiem un lupatām. Šis cilvēks nolēma paklusēt, jo vislabākās zāles ir klusums, kas dziedina ļaunumu. Cik ilgi Jūs, hiēnu bars, tā turpināsiet?