Kā jūs domājat, vai man nepienāktos apvainoties uz mūsu valsti, jo tā domā tikai par savu labumu?
“Kā jūs domājat, vai man nepienāktos apvainoties uz mūsu valsti, jo tā domā tikai par savu labumu? Mēs domājam par braukšanu prom, zinu, ka nekad nevarēšu bez sirdssāpēm pamest skaisto Latviju, bet bērniem gribas ĒST un SPĒLĒTIES!”
Tie ir vien divi teikumi no kādā kaimiņu pagastā dzīvojošās Ievas (35 gadi) rakstītā mūsu laikraksta mājas lapā. Viņas atziņas, pat izmisuma sauciens, ļoti uzrunāja, kārtējo reizi liekot domāt par Latvijas sadalīšanu divās valstīs. Vienā dzīvo turīgi, labi atalgoti, dzīvi baudīt varoši galvenokārt lielpilsētu iedzīvotāji (tiesa, arī tur ir trūcīgi cilvēki), otrā – lauku rajonu ļaudis.
Strādājot tikpat čakli kā lielpilsētās (ja ne vēl vairāk), vismaz vienas daļas profesiju pārstāvji laukos nopelna vien tik, lai ģimene paēstu, nomaksātu rēķinus un atļautos iepirkties humpalās. Tāli ceļojumi, dārgas izklaides, ko atļaujas rīdzinieki (pēc žurnālos lasītā), šeit, provincē, vismaz daļai ļaužu ir nepieejamas lietas. Mazajā Latvijā atalgojums ir nesamērīgs. Līdz vidusslānim ir tālu.
“Neesmu žēlojusies – nekad, bet nu ir tā, ka par pieciem latiņiem dienā nepietiek, lai bērni būtu paēduši un rēķini samaksāti! Nepietiek, lai dzīvotu CILVĒKA cienīgu dzīvi, nevis GAIDĪŠANU, kad tas viss beigsies,” raksta Ieva. Viņas ģimenes iztikšana uz slikto pusi mainījās, kopš vīrs veselības dēļ vairs nevar braukāt uz darbu Rīgā.
Jā, provincē ir vakantas darba vietas, taču pārsvarā vīriešiem, un arī tad atklāts ir jautājums, kādu algu sola darba devējs. Kāpēc mēs Latvijā joprojām dzīvojam tik atšķirīgi?
