184. turpinājums. Eiduss kaut kādu apsvērumu dēļ manu apceri pārdalīja divās daļās un publicēja ar nosaukumu “Par problēmas ievirzi”.
184. turpinājums
Eiduss kaut kādu apsvērumu dēļ manu apceri pārdalīja divās daļās un publicēja ar nosaukumu “Par problēmas ievirzi”. Pirms tam gan lūdza, lai es sameklēju kādu Ļeņina citātu, kurā būtu paslavēts dzimtā novada skaistums. Man bija slinkums meklēties pa biezajiem sējumiem, tāpēc izlīdzējos ar piemērotu citātu no Brežņeva grāmatām, proti, no tām, kuras tika pierakstītas Brežņevam. Varu atgādināt, ka par šiem ģenerālsekretāra biogrāfiskajiem darbiem Brežņevam tika piešķirta Ļeņina prēmija. Tā jau mēs tolaik daudzkārt izlīdzējāmies, jo bija tādas svētas lietas, pret kurām neviens neuzdrīkstējās iebilst ne vārda. Atceros komisko situāciju, kā rakstnieks Alberts Bels partijas Centrālkomitejas darbinieku priekšā aicināja nepiešķirt Ļeņina vārdu tādiem uzņēmumiem un kolhoziem, kas dižā proletariāta vadoņa gaišo tēlu var tikai diskreditēt. Bija taču galīgi apriebies, ka vienā rajonā mēdza būt pusducis vārgu kolhozu ar idejiski pareiziem nosaukumiem: Ļeņina kolhozs, “Ļeņina dzirkstele”, “Ļeņina karogs”, “Ļeņina ceļš”, “Ļeņina gaisma”, Ļeņina taisnība”…
Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rajona nodaļas vadītāja Inta Laganovska ekspertes lomā aicināja Aiju Mellumu, visu dienu braukājām gar Gaujas krastiem, atklājām daudz interesanta, bet bija jūtams, ka tobrīd cienījamā zinātniece rakstīja savu doktora disertāciju, tāpēc nekāda konkrēta rīcība nesekoja. Eiduss uz savu roku noorganizēja rakstnieku un žurnālistu ekskursiju, kuri pusotru dienu braukāja gar abiem Gaujas krastiem, iepazina to unikālo dabas ainavu, ko veido daudzās attekas, pļavas un lieli ozoli. Faktiski tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur ozoli aug smiltājā. Pats tobrīd biju apslimis, tāpēc viesus pavadīt nevarēju, bet Inta Laganovska bija lietpratīga ceļvede. No neilgas tikšanās Vijciemā visus braucējus neatceros, varu nosaukt tikai dažus: Pauls Putniņš, Aivars Kalve, Jānis Škapars, Marina Kosteņecka…
Par mūsu cīkstiņiem pret aitu fermas ierīkošanu bija kļuvis zināms televīzijas ļaudīm, un pie manis ieradās Vaida Salceviča, kura pēc tam sagatavoja jauku raidījumu. Tika intervēta arī Igaunijas Valgas speciāliste Maija Simsone, kura pastāstīja par Gaujas Botānisko rezervātu, kāds uz līdzīgas ainavas bāzes izveidots tajā upes krastā, kas pieder Igaunijai.
Savos rakstos īpaši biju akcentējis to apstākli, ka palīgsaimniecības vajadzībām tiek nelietderīgi iztērēti miljoni. Mani izbrīnīja, ka tolaik pat Vaida Salceviča šādu taktiku nesaprata, aprājot mani ar vārdiem: “Kas jums par daļu! Lai taču viņi met zemē tos miljonus!” Žurnālistiem bija grūti saprast, ka tikai tādā veidā varēja kaut ko pierādīt. Dabas skaistums un biocenožu unikalitāte nevienu činavnieku neinteresēja. Dažus gadus vēlāk ar gandarījumu Maskavas avīzē “Ļiteraturnaja Gazeta” lasīju toreizējā Igaunijas Rakstnieku savienības sekretāra Lennarta Meri ar argumentēto rakstu, vēršoties pret fosforītu ieguvi Ziemeļigaunijā.
Turpmāk vēl.
