“Čau!” mani uzrunā Mārtiņš Freimanis un sasveicinoties apmainās ar rokas spiedienu. “Vai negribi košļeni? Baigi labā, tikai ar cukuru,” viņš turpina sarunu, atlocīdams košļājamās gumijas ietinamo papīru.
“Čau!” mani uzrunā Mārtiņš Freimanis un sasveicinoties apmainās ar rokas spiedienu.
“Vai negribi košļeni? Baigi labā, tikai ar cukuru,” viņš turpina sarunu, atlocīdams košļājamās gumijas ietinamo papīru. Un vēl piedāvā līdzi paņemto Rīgas melno balzamu, šķiet, mīļāko dzērienu. Kafejnīcās varot stundām ilgi sēdēt pie balzama glāzītes, vērojot apkārtējos cilvēkus un gūstot iedvesmu dzejai.
Tik vienkārši, bez liekām, oficiālām ievadrunām sākas mūsu saruna jeb intervija “Ziemeļlatvijai”. Grupas “Tumsa” vokāls Smiltenē šoreiz ieradies viens. Ak nē, tā gluži nav — viņš līdzi paņēmis ģitāru.
Smiltenes popgrupas kurators
Mārtiņš piekritis būt par Smiltenes bērnu un jauniešu popgrupas “Okay” 10 gadu jubilejas koncerta vadītāju. Pats saka — par kuratoru.
Sarunājamies pirms koncerta. Vēlāk uz skatuves viņš iziet tāds pats, kāds atbraucis, — džinsa jakā, ar apaļas formas adītu cepurīti galvā, līdzīgu Vidusāzijas tautu tibeteikām.
Vēlāk uzzinu, ka Mārtiņam tovakar ļoti iepatikusies Smiltene un tur sastaptie cilvēki. “Es pats esmu uzaudzis mazā pilsētiņā, kurā dzīvo četri tūkstoši iedzīvotāju, — Aizputē. Pabeidzu tur pamatskolu, pabeidzu vidusskolu un tad devos projām,” teic 28 gadus vecais Mārtiņš Freimanis. Plašāk zināms kā grupas “Tumsa” līderis (vokāls, akustiskā ģitāra, teksta un mūzikas autors). Varbūt mazāk pazīstams kā dzejoļu krājuma “Zālīte truša dvēselei” autors.
Nu viņa vārds biežāk izskan saistībā ar vokālo grupu “Putnu balle”, kurai tikko nācis klajā albums, un 2005. gada Eirovīziju. Mārtiņš šomēnes brauks uz Kijevu kopā ar Valteru un Kažu. Abi “Putnu balles” puiši Eirovīzijā pārstāvēs Latviju, dziedot Mārtiņa sacerēto dziesmu “The War is not Over”.
Birojā sasistu datorus un izmestu krēslus
Stāvam ar Mārtiņu uz balkona, kur viņš izgājis uzsmēķēt, un spriežam, kādi ir Ūdensvīra zīmē dzimušie cilvēki. Ūdensvīriem pieder arī šīs intervijas sniedzējs.
“Esmu tusēt mīlošs cilvēks. Bez tusiņiem nevaru,” atklāj Mārtiņš. “Man vajag visu laiku satikt savus draugus, savus cilvēkus. Vakar (domāts 28. aprīlis — redakcijas piezīme) “Putnu ballei” albumu izlaidām. Smuki iznāca. Nosēdējām līdz vēlai naktij bārā “Sarkans”. Aizslēdzām stāvu ciet, jo “Sarkanā” īpašnieki mums ir ļoti labi pazīstami. Spēlējām ģitāras un visu nakti dziedājām. Tas bija tik forši.”
Lai nu kā būtu svinēta albuma iznākšana Rīgas bārā “Sarkans”, Mārtiņš pēc negulētas nakts ir Smiltenē uz kārtējo pasākumu un izskatās pavisam svaigs.
“Kā tu to spēj?” taujāju. Atbilde: “Tas ir tāds profesionālais kretīnisms.” “Man paģiras ir ļoti reti. Pie gadiem ilga dzīvesveida pierod. Varu sešos no rīta atbraukt mājās, pagulēt stundiņu un septiņos astoņos jau būt uz strīpas, un iet strādāt tālāk. Tā prasa profesija. Es nevarētu nosēdēt birojā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Sen būtu sajucis prātā, sasitis datoru, izmetis krēslus. Man pietiktu ar vienu vai divām dienām. Jau tad, kad strādāju skolā, nevarēju ciest, ka katru dienu no rīta jāceļas, jāiet uz darbu, jāsēž, jālabo darbi. Neesmu tāds cilvēks.”
Tā jau, šķiet, ir. Mārtiņš uz skatuves par sevi rada hiperaktīva cilvēka iespaidu.
Laimei vajadzīga harmonija ar sevi
Taču to, ka Mārtiņš Freimanis būtu lecīgs, gan nevar teikt. Izrādās, arī iepriecina viņu pavisam parastas lietas. Forša kafija no rīta. “Cartoon Network” multeņu kanāls. Sviestmaizes ar desu un tēja. Košļenes ar cukuru. Jā, tās esot neveselīgas, skaidro Mārtiņš, bet tūlīt piebilst, ka viņam tas ir vienaldzīgi.
Viņam nepatīk, ja kāds māca, kā pareizi jādzīvo — jāpiekopj veselīgs dzīvesveids pēc tādām tantrām un tādām jogām, jāiet uz baznīcu, lai garīgi attīrītos. “Tas viss ir fuflo. Ja cilvēks nav ar sevi harmonijā, viņš nekad nebūs laimīgs. Ir lieliski visu vakaru atrasties harmonijā ar savu televizoru! Nevis sēdēt un domāt, kā es tagad izniekoju savu laiku, skatoties televizoru. Nu, neiznieko cilvēks savu laiku, ja viņš tajā brīdī jūtas labi.”
Mārtiņam ļoti patīk pēc lieliem, ilgiem darbiem paņemt mājās vislētākos bojevikus ar Silvestru Staloni vai ko tamlīdzīgu un skatīties trīs vai četras filmas pēc kārtas. Tas tāpēc, lai nebūtu ne par ko jādomā.
“Mūzikas biznesā, kurā darbojos, ir pienākums būt par optimistu, par pozitīvo lādiņu. Taču tas prasa nenormāli daudz enerģijas, un jebkurā gadījumā agrāk vai vēlāk iekrīti apātijā.”
Padod tālāk labos darbus
Tādos gadījumos Mārtiņš pozitīvo enerģiju iegūst no citiem cilvēkiem. Viņš skaidro, ka tas ir apmaiņas process. No ļaudīm saņem labas emocijas un pēc tam atdod tās viņiem atpakaļ.
“Varbūt tas skanēs ļoti banāli, bet par katru labi izdarītu darbu tu dabūsi trīs labus darbus pretī. Manā dzīvē šī formula darbojas. Esmu to reāli pieredzējis,” saka Mārtiņš. “Jo vairāk tu citiem cilvēkiem dari labu, jo vairāk viņi tev palīdzēs. Ir tāda filmiņa, kas saucas “Padod tālāk!”. Katram iesaku to noskatīties. Ļoti skaista filmiņa.
Vienam mazam puikam skolā bija jāizstrādā projekts, un puika izdomāja sistēmu — viņš izdarīs trijiem cilvēkiem kaut ko ļoti labu ar vienu norunu. Tiem cilvēkiem jāapsola, ka viņi katrs vēl trijiem citiem izdarīs kaut ko labu. Puika pat nenojauta, ka šī sistēma ir aizgājusi pa visu valsti un aptvērusi miljoniem cilvēku, kuri dara labu apmaiņā pret trijiem labiem darbiem. Tieši tā, manuprāt, ir jādzīvo.
Pēc rakstura jau neviens cilvēks nav ļauns, kaut gan katram ir savi melnie. Taču galvenais ir akceptēt to, kāds tu esi, akceptēt citus cilvēkus, un viss būs kārtībā.”
Mārtiņš ir pārliecināts, ka ikviens cilvēks pats savai dzīvei var piešķirt prieku. Tāpēc nav iemesla krist depresijā.
Raksta dzeju savam sētniekam
Savu dzīves redzējumu Mārtiņš atklāj dzejā. Viņa pirmajam dzejoļu krājumam “Zālīte truša dvēselei” veicoties ļoti labi. Tas kļuvis par bestselleru, ko neviens neesot gaidījis.
“Jau pārdoti četri tūkstoši eksemplāru. Dzejas grāmatai tas ir nenormāli daudz. Man izdevniecībā teica, ka viņi pārdod vidēji 100 dzejas grāmatu gadā,” skaido “Zālītes truša dvēselei” autors.
Viņš dzeju neraksta mājās pie datora. “Eju sēdēt kafejnīcās, jo tā ir pati interesantākā vieta,” domā Mārtiņš. “Mēdzu nosēdēt kafejnīcā pie balzama glāzītes pat četras vai piecas stundas un vērot cilvēkus. Tā ir vesela dzīves straume — kā viņi atnāk, kā risina savus biznesus. Pārītis pie galda sastrīdas, aiziet projām. Pēc brīža ir atpakaļ, salabst, un atkal viss kārtībā. Tā ir vesela pasaule. Tu vari dzirdēt un pierakstīt tādas pērles! Iesaku arī citiem brīvajā brīdī neskatīties mājās televizoru, bet aiziet uz kafejnīcu, lai redzētu reālo dzīvi. Tā ir labāka par televizorā rādīto.”
Ja Dievs ir devis cilvēkam talantu radīt, tad viņš to ir darījis ar kādu jēgu, uzskata Mārtiņš. Viņš šo jēgu un pamatojumu saredz kā iespēju dot prieku citiem cilvēkiem — tiem, kuriem pašiem nav spēju sacerēt dzeju, rakstīt mūziku vai tamlīdzīgi, bet kuriem dzīvē ir citas intereses.
“Es neprotu labi slaucīt ielas, bet ir kāds sētnieks, kurš to ļoti labi prot,” piemēru min Mārtiņš. “Viņš noslauka manu ielu tik labi, ka tā vienmēr ir tīra un smuka. Es savukārt protu rakstīt dzeju un rakstu to arī šim sētniekam. Viņš lasa manu dzeju, gūst pozitīvas emocijas un arvien labāk slauka manu ielu. Man ir vēl labāks garastāvoklis, un es rakstu vēl labāku dzeju. Tā ir mijiedarbība, un tā tam ir jābūt.”
