Pēdējo mēnešu laikā dažādu pasākumu un aktivitāšu ietvaros esmu pabijusi vairākās Vidzemes un Zemgales pilsētās strādājot, ļaujoties piedzīvojumiem vai vienkārši atpūšoties. Valmiera iedvesmo, Cēsis aizrauj, Bauska un tās apkārtne apbur, Jūrmala ieintriģē, Tūja ikreiz liek ievilkt dziļāk elpu, jūra Plieņciepā ir tik zila, Valkā vienkārši ir jauki cilvēki. Bet Gulbene…
Aizvadītajās brīvdienās pabiju savā dzimtajā pilsētā Gulbenē. Vispirms jau nepatīkami pārsteidza kāda garāmgājēja, kurai pavaicāju ceļu, bet viņa vienkārši pagāja garām. Starp citu, viņa nebija tāda vienīgā.
Vēl pamanīju nekārtību ielās burtiskā nozīmē. Smiltenē un arī manis iepriekš nosauktajās vietās nebiju tā redzējusi zemē nomestus atkritumus kā Gulbenē. Punktu uz “i” visam uzlika pie Gulbenes “Statoil” atpūtas vietas (galdiņiem un soliņiem) redzētais – zeme pilna tukšo iepakojumu un smaka tāda, ka elpa aizraujas. Vienīgi par jauko attieksmi varu uzslavēt picērijas “Rodi” darbinieces un veikala “Labais” pārdevējas.
Protams, svarīgākais jau nav vieta, bet cilvēks/kompānija, ar ko tu esi. Bet tik un tā šādos brīžos gribas uzslavēt savu pilsētu Smilteni un tās cilvēkus, kuri tver dzīvi daudz pozitīvāk un strādā ar lielāku atdevi. Reizēm pat ar personīgi nepazīstamiem cilvēkiem var saprasties no pusvārda un saruna ar pilnīgu svešinieku liek pasmaidīt. Svētdienas vakarā kāds onkulītis “top!” veikalā, stāvot rindā, sāka stāstīt, cik viņš ir priecīgs, ka televizoru ekrānos piektdienu vakaros atkal rāda latviešu filmas, kas viņam atsauc atmiņā jaunību. Tādi ikdienišķi sīkumi, kas dzīvei piešķir garšu. Gulbeniešiem derētu atcerēties Imanta Ziedoņa teikto: “Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.”
