183. turpinājums. Praksē tomēr mazāk tika domāts par ražošanas intensificēšanu, priekšroku dodot ekstensīvās saimniekošanas izvēršanai plašumā.
183. turpinājums
Praksē tomēr mazāk tika domāts par ražošanas intensificēšanu, priekšroku dodot ekstensīvās saimniekošanas izvēršanai plašumā. Pēkšņi sākās visādi individuālās iniciatīvas ierobežojumi, jo pat piemājas dārziņš skaitījās gandrīz vai noziedzīgs zemes izniekošanas piemērs, kaut praksē mazdārziņu kopēji gandrīz pilnībā nodrošināja pilsētniekus ar kartupeļiem un citiem dārzeņiem. Lai palielinātu sējumu platības, ar skubu sāka uzart Gaujas palieņu pļavas Zvārtavas pagastā, iznīcinot unikālas biocenozes un ar pārmērīgu minerālmēslu kaisīšanu indējot Gaujas ūdeni.
Vosa vadībā sākās kustība par lielo uzņēmumu palīgsaimniecību ierīkošanu, lai tādējādi vismaz strādnieku ēdnīcas nodrošinātu ar gaļu, pienu un dārzājiem – kā nu kurā gadījumā. Ja uzņēmums turējās pretī un palīgsaimniecību neierīkoja, direktoru varēja saukt uz partijas biroju un kārtīgi noslānīt. Kam tiešais darbs veicās labi, tas daudz neuztraucās, jo, teica, partijas rājiens nav radikulīts. Savukārt vārgāko uzņēmumu vadītāji bija aplam paklausīgi: ja partija lika siļķes stādīt ar astēm uz augšu, tad stādīja tieši tā. Tā kā brīvu zemju tolaik nebija, tad tika meklētas iespējas ārpus kolhozu platībām, un par nelaimi tāda vieta atradās Gaujas kreisajā krastā starp abiem tiltiem. Tās bija krūmiem aizaugušas un atteku sadalītas savvaļas pļavas ar ozoliem un citu koku puduriem, nedaudz arī daži pirmskara tīrumeļi, kas tāpat pārtapuši pļavās. Augsne dzeltenā smilšu sēre. Lai saglabātu ainavas vērtību, pļavas vajadzēja regulāri appļaut, sliktākajā gadījumā tur varēja izganīt kādus desmit liellopus. Bet atradās Smiltenes ceļu remontu uzņēmums, kura vadītājs bija nolēmis izkalpoties partijas komitejas priekšā, un viņa skatiens pievērsās tieši šim Kokšu aizkaktam. Un ideja bija pavisam stulba: ierīkot gaļas audzēšanas fermu ar pāris simts aitām, ar cerību nākamībā izveidot zivju dīķus un iekopt ābeļu dārzu. Tā kā arī partijas komitejai vajadzēja atskaitīties Vosa priekšā, tad ideja guva augstākās priekšniecības atbalstu, un ceļinieku uzņēmums pasākumā ieguldīja visus brīvos naudas līdzekļus. Uzbūvēja lielu kūti un divas Līvānu mājas, tāpat sakņu pagrabu, vienpadsmit kilometru garumā izbūvēja meža ceļu (par ko priecājās mežniecības vadība). Tika iepirktas šķirnes aitas, tiesa, slimas ar tā sauktajām plaušu blaktīm, un palīgsaimniecība formāli darbojās. Tikai viena nelaime: gaļas pašizmaksa bija tik augsta, ka strādnieku ēdnīcai starpību sedza no uzņēmuma peļņas. Palielais aitu bars smiltāju izbradāja, bet retos zāles kumšķus nograuza tā sauktajā augšanas mezglā, kas neļāva ataugt atālam. Kad sākās pārmaiņu laiki, visu saimniekošanu pārtrauca, un var teikt, ka savs miljons rubļu tika izsviests vējā.
Tik daudz par pašu šo projektu. Bet cīņa par Gaujas krastu ainavu saudzēšanu sākās jau agrāk, jo tiku rakstījis gan rajona avīzē, gan Rīgas laikrakstos. Lielāku apceri ar virsrakstu “Rezerves teritorija” iesniedzu Zāmuelam Eidusam “Literatūrā un Mākslā”. Aprakstījis dabas unikalitāti, centos pārliecināt lasītājus, ka vajag domāt par Gaujas Nacionālā parka paplašināšanu nākotnē, aizsardzības režīmu nosakot gandrīz visai Vidusgaujas zemienei līdz pat Gaujienai.
Turpmāk vēl.
