Rīt svinēsim Mātes dienu. Tie ir svētki, kad ikvienam, pasakot labus un mīļus vārdus un pasniedzot nelielu ziedu pušķīti, vajadzētu atcerēties savu māmiņu.
Rīt svinēsim Mātes dienu. Tie ir svētki, kad ikvienam, pasakot labus un mīļus vārdus un pasniedzot nelielu ziedu pušķīti, vajadzētu atcerēties savu māmiņu. Ne jau dārgas dāvanas un rožu klēpji apliecina cieņu un mīlestību pret savu tuvāko cilvēku, bet gan mirklis, ko bez ikdienas steigas pavadām kopā.
Šodien savus vecākos bērnus atbraucam no Rīgas sagaidījusi valcēniete Dace Pērkona. Dace un Aleksejs ģimenē uzaudzinājuši trīs dēlus un divas meitas. Nesen ģimene aizbildniecībā paņēmusi arī četrus gadus vecus dvīņupuikas Dāvi un Emīlu. Daces vecākajam dēlam Oskaram ir 22 gadi. Viņš kopā ar tēti galvaspilsētā pēc kursu beigšanas veic santehnikas darbus. Kārlis ir Rīgas Mūzikas internātskolas 12. klases skolnieks. Šajā skolā mācās arī 16 gadu vecā meita Līga, kuras sapnis ir dziedāt. 19 gadu vecais Jānis ir nolēmis dienēt Latvijas armijā. Pastarīte Ieviņa ir Valkas pamatskolas 3. klases skolniece un liels palīgs mammai mazo brālīšu pieskatīšanā.
Daces uzņēmība un dzīves spars ir apbrīnojams. Viņa ir 2. grupas invalīde. Sieviete slimo ar izkaisīto sklerozi. Tas viņai nekad nav bijis iemesls sevis žēlošanai un neuzņēmībai. Par katru savu bērnu viņa varētu stāstīt stundām ilgi. Jauko mirkļu, kas piedzīvoti bērnu dēļ, ir bijis ļoti daudz, vieglāk uzskaitīt bērnu nedarbus, kas arī saglabāti atmiņā.
“Katra bērna blēņām ir savs rokraksts,” ir pārliecināta mamma. Viens no spilgtāk atmiņā palikušajiem nedarbiem, ko bērnībā pie vecmāmiņas pastrādājis viens no dēliem, viņai ir šāds: puisēns vecmāmiņas istabas logu skaistajiem aizkariem nogriezis visus apakšmalas rotājumus — skaistus bumbulīšus. Sākumā neviens pat nav pamanījis to trūkumu. “Lielākās palaidnības gadījušās laukos pie vecmāmiņas. Reiz dēls izjauca siena gubu,” smaidot atminas Dace. Viņa ir demokrātiskas audzināšanas piekritēja, tāpēc savu nedarbu sekas bērniem “jāizstrebj” pašiem. Kā prot un var, tā dara, arī nelaimīgo siena kaudzi puika dabūjis sakrāmēt.
Bērni mammu vienmēr ir atbalstījuši un sapratuši. Kaut daudzbērnu ģimenei līdzekļi ir pieticīgāki, bērni nekad nav kurnējuši, ka kaut kas pietrūkst. Nekad arī nav bijušas šaubas, vai prātīgi ir ģimenē pieņemt vēl divus delverus.
“Reizēs, kad sēdēju un savā nodabā ko domāju, bērniem šķita, ka esmu skumja vai dusmīga. Tādās reizēs viņi man zīmēja. Vēl tagad ar siltām izjūtām apskatu zīmējumus,” smaida mamma. Joprojām viņai saglabājies zīmējums, kurā attēloti saulaini un priecīgi ziedi, lai mamma nebēdājas.
Arī mazie dvīņupuikas Daci sauc par mammu. Puikas ir kustīgi, dzīvespriecīgi un reizēm arī nerātni, bet tas Dacei nav iemesls, lai viņus nesauktu par saviem dēliem un par nerātnībām nesarātu.
“Mums ir labās un sliktās dienas. Piemēram, vakar bija sliktā diena, kad mazajam gribējās strīdēties. Es tad pasmaidu un saku:” Tu esi zelta puisītis!” Mazais brīnās, kāpēc viņš ir zelta. Dace neslēpj, ka kādreiz puikas varētu atgriezties pie saviem īstajiem vecākiem, bet šobrīd viņa ir zēnu mamma. Viņa cer, ka mazie izaugs par krietniem cilvēkiem, jo mīlestība, ko bērni saņem ģimenē, ir spējīga uz brīnumiem.
