Vakar akciju sabiedrības “Trikātas siers” ražotni un uzņēmuma apkārtni aplūkoja sakoptības konkursa vērtētāji.
Vakar akciju sabiedrības “Trikātas siers” ražotni un uzņēmuma apkārtni aplūkoja sakoptības konkursa vērtētāji.
“Konkurss? Mums tas nav vajadzīgs, bet komisija var braukt un skatīties. Šodien, rīt vai aizparīt, mēs to visu nedarām konkursa dēļ,” atbild uzņēmuma “Trikātas siers” valdes priekšsēdētājs Juris Kļaviņš, vaicāts, kāpēc trikātieši piedalās konkursā “Piena pārstrādes uzņēmuma seja – sakopta apkārtne”. Pērn līdz ar Trikātas piensaimniekiem konkursā iesaistījās arī akciju sabiedrība “Smiltenes piens”, kuras dalība šā gada pasākumā izpaliek. Smiltenieši nolēmuši vienu gadu izlaist un komisiju gaidīt ciemos atkal nākamajā gadā.
Šogad konkursa žūrijas komisijā bija pārstāvēti žurnāli “Māja un Dārzs” un laikraksts “Latvijas Avīze”, kā arī piedalījās Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rigonda Lerhe, ainavu arhitekte Gundega Lināre un Vides ministrijas Valsts vides dienesta pārstāve Inese Kurmahere.
Otrdien komisija apmeklēja Kurzemes piensaimnieku uzņēmumus un Rīgas piena kombinātu, vakar tika aplūkota Trikāta un uzņēmumi “Limbažu piens”, “Valmieras piens”, kā arī piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Straupe”. Noslēgumā vēl jāapmeklē Lazdonas un Cesvaines piensaimnieki, kā arī daudznozaru kompānija “Daugava”. Konkursa noslēguma pasākums plānots septembra nogalē, kad notiks laureātu apbalvošana un balle.
“Puķu dobe pie kantora ir skaistāka,” vērtē G. Lināre, vaicāta, kas viņas skatījumā gada laikā mainījies Trikātas uzņēmuma apkārtnes ainavā. Savukārt I. Kurmahere uzsver, ka viņu priecē informācija par attīrīšanas iekārtu darbības uzsākšanu, kas plānota šā mēneša beigās. “Tas ir ļoti liels progress,” uzslavē vides speciāliste.
R. Lerhe Trikātā viesojās pirmo reizi un atzina, ka šajā vietā ļoti labi jūtama saimnieka attieksme. Salīdzinot ar citiem aplūkotajiem uzņēmumiem, te ir īpašs mājīgums. “Ja man būtu šajā uzņēmumā jāstrādā, es uz darbu nāktu ar prieku,” vērtē Zemkopības ministrijas pārstāve.
Vērīgāks “Ziemeļlatvijas” lasītājs atcerēsies, ka pērn, atspoguļojot piensaimnieku uzņēmumu sakoptības konkursu, izvērtās diskusija par atpūtas vietas nepieciešamību uzņēmuma teritorijā. Tāpēc vaicājām, kur palicis solītais atpūtas soliņš. Izrādās, ka ainavu arhitektes ideja, ka katrā uzņēmumā ir jābūt vietai, kur cilvēki vasaras svelmē varētu iznākt ārā, apsēsties un ieelpot svaigu gaisu, nav patikusi kontrolējošajām organizācijām. Nedrīkst pārtikas ražošanas uzņēmuma teritorijā būt vieta, kur cilvēki regulāri sapulcējas un sēž. “Tad jau pilsētā jānošauj visas vārnas, lai nelido pāri un nenodara kādu sliktumu,” ironizē G. Lināre.
