Ieejot Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā, ir jāpierod, ka virs altāra vairs nav kaut kā ļoti ierasta – altārgleznas ar Jēzu Kristu, kas parasti piesaista baznīcēnu skatus.
Tagad glezna atrodas uz viena no baznīcas balkoniem, lai restauratoru rokās iegūtu nu jau trešo elpu.
Jātiek galā ar deformāciju
Smiltenes luterāņu dievnama altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” – toreizējā Smiltenes muižas īpašnieka Bandava kundzes dāvanu – 1873. gadā gleznoja vācietis Ernsts Frīdrihs fon Liphards. Pēc viņa otas vilcieniem pagāja 23 gadi, līdz 1896. gadā nezināmu iemeslu dēļ šo altārgleznu atjaunoja latviešu gleznotājs Janis Rozentāls. Tāpēc oriģinālais Lipharda darbs ir paslēpts zem Rozentāla gleznojuma un to, kāds tas ir, bez īpašas caurskates ar rentgena tehnoloģiju nevar uzzināt.
“Rozentāls precīzi, pa kontūrām, pārgleznojis sejas un figūras un to darījis savā stilā,” izpētot gleznu ar ultravioleto apgaismojumu, secina restauratores rīdzinieces Natālija Jātniece un Irbe Grīnberga. Viņām Smiltenes luterāņu draudze uzticējusi savas baznīcas altārgleznas restaurēšanu. To, ka šāds process ir nepieciešams, draudzei norādīja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, skaidro Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs Reinis Kulbergs.
Tāpēc Limbažu luterāņu draudzes pārstāves Ingrīdas Briedes vadībā tapa projekts par Smiltenes luterāņu baznīcas altārgleznas restaurēšanu. Projektu Smiltenes evaņģēliski luteriskā draudze iesniedza Valsts kultūrkapitāla fondā un Rietumu Bankas labdarības fondā un saņēma abu fondu finansiālu atbalstu, kā arī daļu gleznas restaurēšanai nepieciešamās naudas piešķīra pati draudze.
Kāpēc tad bija nepieciešams šo pirms 143 gadiem radīto altārgleznu atjaunot?
Restauratores skaidro, ka gleznas stiprinājumam izmantotās naglas bija sarūsējušas, rūsa izēdusi caurumus audeklā un līdz ar to gleznas apakšējā mala un daļēji arī sānu malas vairs nebija piestiprinātas pie rāmja. “Līdz ar to veidojas deformācijas, kuru rezultātā var sākt plaisāt grunts slānis un krāsas slānis. Audekls vietām jau ir viļņiem, kļuvis ciets. Tas arī traucē vizuāli uztvert gleznu. Gleznai jābūt nostieptai,” situāciju komentē restauratores.
Atpakaļ novietos septembrī
Līdz šim abas restauratores, turpat baznīcā, noņēmušas altārgleznu no apakšējā rāmja, stiprinājušas krāsas slāni, sākušas izlīdzināt deformāciju, notīrījušas gleznas virspusi un aizmuguri un nomainīs apakšējo rāmi, jo tas nav oriģināls no Lipharda laika.
Altārgleznas izmēru dēļ vieglāk to ir atjaunot uz vietas, Smiltenē, nekā aizvest uz restauratoru darbnīcu Rīgā. Altārgleznas restaurēšana, kas ir sarežģīts process, restauratorēm jāpabeidz līdz septembra vidum, taču viņas vēlas to izdarīt ātrāk. “Baznīcai ir jādzīvo ar gleznu,” uzsver N. Jātniece.
Viņa, tāpat kā kolēģe I. Grīnberga, restaurējusi gleznas arī citās Latvijas baznīcās. “Smiltenes baznīca ir skaista, nacionālā romantisma stilā. Patīkami tajā ieiet. Ir arī drūmas baznīcas, taču šī tāda nav,” vērtē N. Jātniece.
