Tā negribas pelt īpaši jau savu sirdij tik tuvo dzimto pilsētu. Drīzāk esmu no tiem cilvēkiem, kas mēģina izprast, attaisnot, sameklēt izskaidrojumu, kāpēc kaut kas nav tā kā gribētos vai vajadzētu, jo sirds dziļumos domāju, ka katrs cilvēks cenšas darīt tik labi, cik var, un vismaz pats domā, ka dara labi. Bet… nevar kā strauss iebāzt galvu smiltīs un neredzēt acīmredzamo.
Šoreiz par smiltīm. Pr tām, kas atvestas uz kapiem, lai pirms kapu svētkiem cilvēki var sakopt savu tuvinieku kapus. Nu ir latviešiem svarīgi uzturēt tos kārtībā, tāpēc cilvēki gaida, kad pašvaldības dienests atvedīs smilti, lai to pēc tam sanestu un izlīdzinātu savos kapu laukumiņos. Man ir kapi ne tikai Valkā, bet arī Rūjienā. Brīvdienās bijām aizbraukuši turp tieši ar mērķi sanest smiltis uz visai palielā kapu plača, jo ar laiku smilts vienkārši bija izgaisusi. Darbs ne pa jokam, jo smilts ir smaga un vajag daudz, lai būtu kāds efekts. Darbu stipri atviegloja, ka pie vienkārši perfektu smilšu kaudzes stāvēja ķerra, kurā smiltis var iekraut smiltis un aizvest līdz saviem kapiem. Ķerra gan tāda drusku ļodzīga, bet tomēr ķerra, paši no Valkas to līdz atvest nevaram un arī neiedomājāmies. Tā dikti apmierināti, ka darbs izdarīts, braucām mājās. Nākamajā dienā, ejot uz kapiem Valkā, kurus apmeklēju 100 reizes biežāk kā Rūjienas kapus, no sarūgtinājuma lūpu kaktiņi nolaidās zemāk par vaigiem. Ak, Dievs, nu kas tās ir par smiltīm, kas uz Cimzes kapiem atvestas? Un ko lai cilvēki, īpaši jau gados vecākas kundzītes, kurām nav stipra vīrieša pleca un roku, ar tām lai dara? Ar akmeņiem, koku zariem, kā no zemes izraktas te izgāztas. Kā diena pret nakti ar tām, kādas, skaisti izsijātas, atvestas uz kapiem Rūjienā. Ja blakus būtu nolikta kāda sijājamā ierīce, varēju noklusēt, bet ir tikai smilts. Ar visādu drazu. Kā lai nepeļ savu pilsētu, jūs man pasakiet? Kāpēc tāda attieksme?
Iespējam, tas ir tikai tāds mazs nieks – smiltis, bet no tādiem niekiem sastāv dzīve un veidojas attieksme. Arī pret savu pilsētu. Kas tad ir pilsēta? Tie ir cilvēki, kas te strādā, dzīvo, kas runā, peļ un slavē to, kas te notiek. Ķep- ļep, tā man gribas teikt par daudziem maziem darbiem, kas pilsētā tiek veikti. Pārrok ceļu, salāpa – ķep- ļep, likvidē ūdens avāriju, uzber zemi – atkal ķep- ļep.
Likšu punktu uzskaitei, tā negribas turpināt, bet zinu – cilvēki rīt zvanīs uz redakciju un stāstīs, kas vēl ir uz ķep- ļep. Kāpēc tā? Patiešām nezinu. Varbūt esam zaudējuši to, ko sauc par darba tikumu un ar ko paši it kā lepojamies? Varbūt joprojām attiecamies pret darbu kā pret piespiedu klaušām, jo nemaksā jau ne vella? Bet cik liela tad ir tā summa, ko saņemot cilvēks izdarīs darbu labi, nevis ķep- ļep? Varbūt par maz darbinieku, un tas ir tāpēc, ka darbs dzen darbu un nevar neko paspēt izdarīt labi? Nezinu, patiešām nezinu, jo nevar būt, ka cilvēks, kurš izgāž zarainu, akmeņainu smilti kapos, bērnu rotaļu laukumos, nesaprot, ka īsti labi un pareizi tas nav. Ka pareizi būtu smiltis izsijāt, un, ja uzber melnzemi, tad nevis kunkuļainu, cietu zemi, kas kā Himalaju kalni nav izlīdzināmi, bet tādu, kur sasējot zāli pat nepateiksi, ka te tika kaut kas rakts.
Varbūt nepelnīti ir dusmoties uz tiešajiem darba izpildītājiem, ja darba organizācija un kontrole ir viņu priekšnieku pienākumos. Priekšnieks priekšnieka galā, tā mums bieži saka cilvēki, kad stāsta par kādu neizdarību. Un tā jau arī ir. Taču, kāpēc ir pienākumi, bet nav atbildības?
Es mēdzu teikt, ka kritizēt citus var tad, ja pašam ir kas labāks piedāvājams.
Tad nu man ir piedāvājums, proti, ja zem katra padarītā darba tā veicējs parakstītos kopā ar atbildīgo priekšnieku, varbūt ķep- ļep pazustu kā norma? Naivi? Varbūt, jo patiešām neticu, ka varētu pie izgāztas smilšu čupas būt plāksnīte ar uzrakstu – „šīs smiltis jums atvedu es – vārds uzvārds”. „Šo puķu dobi izravēju es-…”, šo ceļu saremontēju es-…, „šo grāvi pļāvu es-…”, „šo māju krāsoju es-…”. Varbūt man viegli runāt, jo redakcijas specifika ir tāda, ka katrs zem sava darba parakstās. Ja kaut ko ne tā uzrakstam, tūliņ saņemam pēc nopelniem, jo visi zina, kurš ir raksta autors. Reizēm tā arī ir, kad zvana lasītājs un prasa – jums kāds to avīzi lasa? Jums ir kļūda. Jā. Un mēs atzīstam, ka neesam perfekti, ka reizēm kļūdāmies, bet nedusmojamies uz tiem, kuri mums par to aizrāda. Bieži ir arī tā, ka lepojamies, ka mēs esam šo darbu izdarījuši un arī cilvēki to novērtē un tad dzirdam uzslavas.
Ja ikviens darba darītājs spētu ar vārdu parakstīties zem sava darba un nedusmoties, ja kāds aizrāda, pelt savu pilsētu patiešām nevajadzētu.
Mazliet reālāks piedāvājums ir iedzīvotajiem kļūt aktīvākiem, proti, mēs vēlēšanās esam izvēlējuši savus priekštāvjus, kuriem ir jāpauž mūsu – vēlētāju griba. Tad, mīļie cilvēki, sameklējiet kaut vienu deputātu un izsakiet savas pretenzijas, ierosinājumus, un prasiet atbildes. Tagad brīžiem šķiet, ka vienīgie pēlēji un kritizētāji salasījušies redakcijā. Jūs zvaniet mums, paldies, protams, par uzticību, bet tie, kuriem esat darba devēji – deputāti, iespējams, pat nenojauš ko domājat, vēlaties. Varbūt, ja cilvēki aktīvāk izteiks domas deputātiem, tie kopā ar amatpersonām, kuras gādā par kārtību pilsētā meklēs veidus, kā strādāt racionālāk, gribētos rakstīt – skaistāk.
P.S. Otrdien pamanīju, ka uz Cimzes kapiem atvesta otra smilšu krava. Par kapeiku labāka nekā pirmā. Šajā ir tikai akmeņi, bet nav zaru un sakņu.
