Pirmdienas pēcpusdienā pēc trakā lietus ar draudzeni un viņas mazo bebuku nolēmām pastaigāties. Viena no iecienītākajām pastaigu vietām ir apkārt Niedrājam. Svaigs gaiss, labs mikroklimats un salīdzinoši kluss.
Līdzīgi kā citi, mēs pastaigu uzsākām no galvenās peldvietas ezera dienvidos. Abām nepatīk čūskas, bet šad un tad pajokojam, ka tās sastapt būtu labāk nekā, piemēram, lāci vai citu meža zvēru. Šoreiz jau pastaigas sākumā draudzene bija tāda mazliet nemierīga, ik pa laikam atskatījās un teica, ka iekšā tāda baiļu sajūta.
Bijām tikušas līdz pēdējai peldvietai (tai, līdz kurai var iebraukt ar auto, bet tālāk ceļš jāturpina kājām), kad no meža izskrēja divi vienādi šķirnes suņi un pieskrēja mums klāt. Bērns gulēja ratiņos, taču mēs abas sastingām. Suņi prom negāja. Draudzenei asaras un trīcošas kājas, centos saglabāt mieru, bet iekšēji pārņēma bailes. Tad viņa ieraudzīja starp kokiem saimnieku un skaļi iesaucās, lai savāc suņus, jo ar mums kopā ir nepilnu gadu vecs bērniņš.
Mani izbrīnīja tas, ka saimnieks pat necentās atnāk pie mums, bet no savas pozīcijas sauca suņus. Vienu aizsaukt izdevās ātrāk, otrs vēl kādu laiku stāvēja mums līdzās. Vienā brīdī jau šķita, ka viss – kodīs.
Man nav nekas pret suņiem, man pašai ir taksis, kuram gribas izskrieties. Protams, ir labāk, ja saimnieki ļauj savam sunim izskraidīties pa mežu, nevis palaiž vaļā pilsētā. Taču Niedrājs ir iecienīts daudzu iedzīvotāju vidū, tur regulāri var sastapt arī bērnus. Tāpēc aicinu suņu saimniekus izvēlēties piemērotāku vietu, kur ļaut saviem mīluļiem izskrieties, un viss būs kārtībā.
