182. turpinājums. Centos paskaidrot, ka “tie maitas” par pārpublicētiem darbiem nemaksā.
182. turpinājums
Centos paskaidrot, ka “tie maitas” par pārpublicētiem darbiem nemaksā.
Nekāda nejauša kļūda vispār nebija notikusi, jo “Kultkoma” ļaudis nevarēja nezināt, ka noteiktās aprindās nolemts manu uzvārdu ignorēt. Trimdas tautiešiem gan tas nebūtu nekāds jaunatklājums, jo vairāki mani dzejoļi no krājumiem bija pārpublicēti gan “Jaunajā Gaitā”, gan “Trejos Vārtos”. Tāda mazproduktīva ampelēšanās.
Kamēr “Literatūru un Mākslu” vadīja Jānis Škapars, tikmēr ar publicēšanos man problēmu nebija. Sarežģījumi sākās brīdī, kad redakcijas grožus pārņēma Māris Čaklais. Bijām itin labi pazīstami, bet drīz vien ievēroju, ka neviens līdzstrādnieks vairs neko patstāvīgi lemt nedrīkst. Sākumā manuskriptu paņēma, paslavēja, bet pēc mēneša deva atpakaļ, neko jēdzīgu nepaskaidrojot. Man bija grūti saprast, kā tik talantīgs dzejnieks var sadzīvot vienā personā ar tik dīvainu mirstīgo daļu. Salīdzinādams ar citu kolēģu raksturojumiem, sapratu, ka Čaklais drukā tikai tos autorus, kas viņam personīgi var būt kaut kādā veidā noderīgi. Es biju provinciālis, un viņam nekādu pretimnākšanu nevarēju nodrošināt.
Bet bija jau vēl citi izdevumi. Labs kontakts izveidojās ar “Skolotāju Avīzes” redaktoru Fēliksu Zvaigznonu, kurš patiešām nebaidījās drukāt visai drosmīgus rakstus. Skumji, ka šis periods bija tik īss. Patiesu labvēlību sastapu žurnālā “Karogs”, kur ar redaktora Andra Vējāna un Jāņa Lejiņa gādību nodrukāju divas pagaras apceres. Un grāmatas arī varēju nodrukāt – kad pienāca attiecīgā rinda. Kaut ko izsvītroja, kaut ko lika pārlabot, bet tā bija tā laika norma. Kad apgāds “Avots” iedibināja sēriju “Publicists un Laiks”, mana grāmata “Kā sudrabvītols mēnesnīcā” pēc kārtas bija otrā. Biju pateicīgs Pēterim Bauģim, kurš ar savu iekšējo recenziju palīdzēja manuskripta ceļā novākt smagākos akmeņus.
***
Visai dramatisku raksturu ieguva spēkošanās par Gaujas krastu ainavu saudzēšanu. Jau sešdesmitajos gados rajona vadītāji kala plānus par dārziņu kooperatīva izveidošanu Zīles un Kokšu rajonā. Vieta ļoti izdevīga, jo garām katru dienu kursēja līdz deviņiem autobusu pāriem, kas atvieglotu vasarnieku braukāšanu. Gauja ar attekām lieliska vieta makšķerniekiem gan ziemā, gan vasarā, arī iemīļotas peldvietas turpat durvju priekšā. Un kur tad vēl plašie priežu sili un mētrāji ar ogu un sēņu bagātību. Dārziņu ierīkošanai gan vieta ne sevišķi piemērota, jo dzeltenās smiltiņas pat ar gadiem grūti ielabot kaut kartupeļu audzēšanai, bet ābeļu vai ķiršu stādījumi gandrīz bezcerīgi. Tas nozīmē, ka rajona priekšniekiem vairāk interesēja nevis dārziņu ierīkošana, bet daudz būtiskāka šķita vasarnīcu būve. Bet notika tā, ka Ministru padome tieši īstajā brīdī pieņēma noteikumus par upju krastu aizsardzības režīmu, kas minēto ideju padarīja grūti īstenojamu.
Bet tad nāca laiks, kad Maskava izstrādāja tā saucamo pārtikas programmu, kas dziļākajā būtībā nebija peļama ideja.
Turpmāk vēl.
