Nobela prēmiju būtu pelnījis cilvēks, kurš izgudrotu ātru un efektīvu metodi kurmju izdzīšanai no dārza. Cilvēki runā, ka šovasar šie racēji uzdarbojas pamatīgi. Manā dārzā viņi nebija rādījušies vismaz pāris desmitus gadu. Tagad uzradās jūlija nogalē, – sākumā vienā dārza stūrī, tad otrā, aiz sevis atstājot neglītus arumus un zemes kaudzes. Kolēģe ieteica pagatavot dzirnaviņas no tukšas pieclitrīgās ūdens pudeles, kas vējā griežas.
Pagaidām palīdz minimāli. Rakums dziļāk dārzā ir nobremzēts, taču kurmis dārzu nepamet. Gudrs. Blakus taču ir iela. Pēc pēdām spriežot, aizracies līdz žogam un grāvim ielas malā un atnācis atpakaļ. Tagad jāizmēģina ķīmija vai slazdi.
Otrs kurmis citā dārza stūrī jau paguvis izrakņāt īrisu dobi un zemi blakus flokšiem bīstami tuvu sakņu dobēm. To ieraugot, tā apskrējās sirds, ka pat aprakstīt grūti.
Kurmji līdz asarām un izmisumam noveduši ne vienu vien mazdārziņa īpašnieku, jo daudziem cilvēkiem secinājums ir viens: cīņā pret šiem dzīvniekiem nav garantēta efektīva līdzekļa, un tikt vaļā no šiem racējiem ir teju neiespējami. Par tēmu “Ko darīt, ja kurmim iepaticies jūsu dārzs” internetā atvērti vairāki forumi ar partizānu kara stratēģijas cienīgiem aprakstiem, kuros lasāma pat šāda “recepte”: “Esmu izmēģinājis gandrīz visu, vienīgais, no kā bija kāds jūtams labums, kad kurmi indēju ar veca golfa dīzeļa atgāzēm. Vienu šļūtenes galu pie izpūtēja, otru kurmja alā un tā vairākos caurumos.”
Palasot tālāk, kļūst vēl sliktāk. Izrādās, kurmji neguļ ziemas miegu un ir aktīvi cauru gadu. Vienīgā cerība – auksta ziema ar kailsaliem, jo tad viņi masveidā ejot bojā.
Var jau būt, ka kādam šķiet, – tad nu gan tēma, par ko “cepties”! Taču katrs, kurš ar sirdi un dvēseli kopj dārzu, sapratīs, ko nozīmē, ja kurmis dārzu pārvērš par pazemes tuneļu sistēmu, sabojājot augu saknes.
