Zemeslodi uz pleciem Atlanti tur?
Varbūt.
Bet pasauli notur skudras,
Vilkdamas salmu, skuju vai oli,
Celdamas pasauli savu un mūsu,
Strādādamas bez vaicājuma –
Kas būs par to man?…
Bez stājas, bez aprimas.
Bieži vien samītas, nīcinātas.
Kāpēc? Tā ir iekārtots,
Jo –
Radības kronis zina labāk.
…Un bites, ne medu vien vākdamas,
Bet puķēm, augiem un cilvēkiem,
Tev un man labu darīdamas,
Būvējot pasauli savu un mūsu…
…Un zirnekļi, aužot tīklus,
Kuros ķert mušas, laiku un rasu,
Būvējot pasauli savu un mūsu…
Pat ēzelīši, kas nerunā pretī,
Bet nes nastu pēc nastas,
Nastu pēc nastas…
Viņus nežēlo, viņiem krauj,
Bet tie tikai noliec galvas vēl zemāk
Un nes…
Viņiem nav savas pasaules,
Viņi ceļ mūsu – Tavu un manu.
Kāpēc? Tā ir iekārtots,
Jo –
Radības kronis zina labāk.
Pasauli netur Atlanti,
Tie balsta vien zemeslodi.
Pasauli tura kopā tie,
Kuri nerunā skaļi, bet dara.
Kurus bieži vien nīcina, neievēro,
Kuru uzcelto nostu jauc,
Tie, kuriem pašiem daudz nevajag.
(…un runa nebūt nav par skudrām,
bitēm, zirnekļiem, ēzelīšiem…)
Es vaicāju – kas tura kopā dzīvi?
Vai radības kronis to zina?
Klusums.
Kaut kur skan atbilde –
Divi un mīlestība.
