Katram ir savs ceļš uz dzīves jēgas un pasaules izzināšanu. Ja vien ir vēlme to darīt. Pāris cilvēkiem, kurus nesen intervēju, tāds ceļš ir ceļojums, un ne jau šāds tāds, bet jēgpilns, metot līkumu, piemēram, dienvidzemju populārajiem kūrortiem un no tiem izrietošajai laiskai gulēšanai jūras krastā.
Pie tādiem jēgpilniem ceļotājiem pieder strencēniete Indra Lielkāja, kura man un līdz ar to visiem “Ziemeļlatvijas” lasītājiem savā stāstā un fotogrāfijās nesen atklāja Etiopiju pārsteidzošā aspektā. Šī zeme Āfrikas vidienē, izrādās, ir viena no pirmajām pasaulē, kas oficiāli pieņēmusi kristietību (pareizticību) kā valsts galveno reliģiju. Ir arī versija, ka Etiopija varētu būt civilizācijas šūpulis.
Kaut kas maģisks šajā zemē acīmredzot ir joprojām, jo pirmais ceļojums uz turieni krasi izmainījis visu strencēnietes Indras dzīvi. Viņa tagad Etiopijā atgriežas vēl un vēl, meklēdama savu patību. Savukārt viens no Indras ceļabiedriem, kuru pazīstu kā gudru, uz garīgiem meklējumiem vērstu cilvēku, man atzina, ka Etiopijā ieguvis jēgpilnu skaidrību – “viss nav jāsaskalda atomos un uz visu nav jāprasa atbildes, vismaz ne šeit un tagad”. Arī tas ir solis pretī centieniem kaut nedaudz izprast, kas mēs katrs esam un kāpēc esam.
Aizvadītajā gadsimtā dzīvoja mūks Tomass Mērtons, kurš nostiprināja kristīgās meditācijas tradīciju katolicismā. Un viņš ir teicis, ka iekšējā patība ir tikpat liels noslēpums kā Dievs un tāpat kā Dievs izvairās no jebkādām koncepcijām, kas mēģina to satvert un pārvaldīt. Taču Mērtons teicis arī to, ka cilvēka jūtām un emocijām ir jākalpo par garīgās prakses pamatu.
Tādēļ jau sākumā rakstīju, ka katram ir savs ceļš, kā censties izprast savu individuālo esību, un, lai to izdarītu, nav pat obligāti jāceļo telpā un nav jāskumst, ja nav iespēju kaut kur aizbraukt. Pasauli var ieraudzīt pat vienā rasas pilienā, ja vien cilvēks to vēlas.