Latvijas Lauksaimniecības universitātes filozofijas un ētikas pasniedzējs Ignāts Trepšs pēc dzimšanas vietas nav mūsu novadnieks.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes filozofijas un ētikas pasniedzējs Ignāts Trepšs pēc dzimšanas vietas nav mūsu novadnieks. Saistība ar Valku viņam izveidojās vēlāk. Pašlaik viņš novadā gatavo zinātnisku konferenci savulaik ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs pazīstamā filozofa Teodora Celma piemiņai.
Tā nav vienīgā konference, ar kuras palīdzību I. Trepšs ir centies ieinteresēt mūsdienu sabiedrību kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanā un garīgās dzīves tālākā attīstīšanā.
“Jūtot kādā vietā garīgu apsīkumu un redzot zemu intelektuālo potenciālu, rodas vēlēšanās kaut ko darīt, lai cilvēkos atjaunotos interese par kultūru un viņi sāktu domāt,” saka I. Trepšs.
Uz Valku atvedusi sievas izvēle un Atmoda
Valkas pusē ir dzimusi un augusi I. Trepša dzīvesbiedre Olga. Valcēnieši labi zina viņas izveidoto un vadīto veikalu “Santīms”. Apprecēšanās ar viņu filozofu arī saistīja ar Valku. “Mēs iepazināmies studiju laikā Latvijas universitātē. Olga studēja ekonomiku, bet es biju iestājies Vēstures un filoloģijas fakultātē. Tas bija pagājušā gadsimta 50. gados. Apprecējāmies 1954. gadā.
Esam strādājuši dažādās vietās. Es darbojos pedagoģijā. Ilgāku laiku strādāju Rīgas 2. vidusskolā, tad Rīgas Pedagoģiskajā skolā, vēlāk darba gaitas aizveda uz toreizējo Augstskolu un vidējo speciālo mācību iestāžu ministriju, bet pēc tam kļuvu par pasniedzēju toreizējā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Mācu ētiku, filozofiju un vadu arī izvēles kursu studentiem, pasniedzot reliģijas filozofiju. Kad sākās Atmoda, sieva atguva īpašumā tēva māju Valkā. Padomju laikā tā bija nacionalizēta un diezgan stipri nolaista. Veicām remontu, sieva apakšstāvā atvēra veikalu, tā mēs te rosāmies,” stāsta I. Trepšs.
Novadā grib atjaunot slavena filozofa piemiņu
Ieceri organizēt konferenci Valkas pagasta Pedelē dzimušā filozofa T. Celma piemiņai I. Trepšs savā darbībā uzskata par iesāktu un tādēļ likumsakarīgu procesu. “Šo darbu sāku ar konferences rīkošanu Zentas Mauriņas dzīvesbiedra Konstantīna Raudives piemiņai. Viņš bija rakstnieks, filozofs, psihologs un neredzamās pasaules pētnieks. Savulaik sensāciju izraisīja viņa ierakstītās viņpasaules balsis. Viņš ir dzimis Dienvidlatgalē, tuvu manai dzimtajai vietai. Otru konferenci rīkojām par godu Norbertam Trepšam. Viņš bija mana tēva brālēns. Vācu okupācijas laikā Norberts Trepšs darbojās žurnālistikā un literatūrā. Viņš rakstīja fabulas, lugas un dzeju. Beidzoties vācu okupācijas laikam, viņš devās un Vāciju, kur studēja filozofiju. Pēc tam tēva brālēns devās uz ASV, kur iestājās garīgajā augstskolā un kļuva par mācītāju. Amerikā viņš aktīvi iesaistījās emigrējušo latviešu sabiedriskās dzīves organizēšanā. Iegūtā pieredze pētījumu veikšanā, ko daļēji var uzskatīt arī par novadpētniecību, deva man ierosmi ķerties pie līdzīga pasākuma rīkošanas Teodora Celma piemiņai. Pati ideja gan radās, izlasot laikrakstā “Ziemeļlatvija” materiālu par slaveno filozofu. Pirms tam nezināju, ka viņš ir dzimis un audzis Pedelē, kaut viņa vārds man nebija svešs. Kad es studēju, programmās Teodora Celma vārda nebija, jo toreiz neakcentēja tos filozofus, kā arī rakstniekus, kuri darbojās tās saucamajā buržuāziskajā periodā. Kad rīkoju konferenci Dienvidlatgalē, man bija cits motīvs. Redzēju, ka tur garīgā dzīve ir apstājusies un sabiedrībā ir diezgan zems intelektuālais potenciāls. Skolā pedagogi, baznīcā mācītājs un pagasta pašvaldība – tie vienīgie bija garīgās dzīves uzturētāji. Pēc tam sākās rosība – skolā izveidoja muzeju, interese par konferencē aplūkotajiem jautājumiem radās arī rajonā. Valkas pusē nevar sūdzēties par intelektuālā potenciāla trūkumu, bet varbūt pēc mana ieplānotā pasākuma interesentiem radīsies ierosme apzināt vēl mazliet ēnā palikušas kultūrvērtības. Teodoru Celmu uzskata par fenomenoloģijas virziena aizsācēju Latvijas filozofiskajā domā. Šī virziena būtība ir balstīšanās uz apziņu kā galveno instrumentu patiesības noskaidrošanai. Celms savos darbos ietekmējās no vācu filozofa Edmunda Huserla mācības. Pašlaik Latvijā fenomenoloģijas virziens ir attīstījies, 2001. gadā par šo tēmu Rīgā notika plaša zinātniskā konference, kurā piedalījās ievērojami filozofi no ārvalstīm. Vispār ir diezgan grūti noteikt, vai Latvijai ir sava filozofijas skola, jo visi uz kaut ko ir balstījušies, tomēr uz šīs bāzes nenoliedzami ir attīstījusies ar latviešu filozofu patstāvīgā domāšana. Par tīru latviešu filozofiju, šķiet, var uzskatīt tikai dainas,” saka I. Trepšs.
Ikviens no mums sabiedrībā ir filozofs
Dažiem varbūt šķiet, ka filozofija ir nelielas intelektuāļu grupiņas nodarbošanās, bet I. Trepšs ir pārliecināts, ka dzīvē ikviens cilvēks ir filozofs. “Lai par cik lielu pragmatiķi sevi uzskatītu biznesmenis, arī viņš filozofē, dažkārt pat naktīs domājot, kā iegūt lielāku peļņu. Sava filozofija ir bērnam. Tā atklājas viņa pastāvīgi uzdotajos jautājumos – kāpēc? Augstākas pakāpes filozofija ir pusaudzim. Kāds zēns ļoti gribēja zināt, kas ir tur, kur debesis saplūst ar jūru un kādēļ mēs nenokrītam no zemes, ja tā ir apaļa. Puisis šos jautājumus uzdeva laikā, kad vēl neviens nespēja viņam atbildes izskaidrot, tādēļ jautātājs ieguva dullā iesauku. Laikam ritot, jautājumi kļūst sarežģītāki, jo attīstās cilvēka doma. Šodien neviens ar dullā Daukas jautājumiem pasaules izzināšanu nesāk. Ir citi jautājumi, bet mūžīgs paliek šis “kāpēc”. Filozofija, iespējams, nevar pārveidot pasauli, varbūt tās mērķis ir tikai to izskaidrot. Tādēļ grūti pateikt, vai ar filozofiju var atrast patiesību. Mēs visi spriežam objektīvi, bet katrs caur savu subjektīvo prizmu. Es nezinu, vai vispār ir vērts censties noskaidrot tīru patiesību, par kuru visi varētu vienoties vienā domā. Es parasti studentiem aizrādu, lai necenšas domāt vienādi, jo katrs cilvēks ir individualitāte. Tas, ka esam dažādi, redzams jau atšķirīgajā gaumē ģērbjoties. Tas nebūt netraucē filozofijā nodarboties ar pasaules izzināšanu. Patiesībā filozofija jau arī balstās uz tādiem faktoriem kā ontoloģiju jeb mācību par esamību un gnozeoloģiju, kas ir pasaules izzināšana. Tas nozīmē, ka filozofi cenšas izzināt pasauli, bet varbūt tā ir radīta, lai būtu neizzināma,” spriež I. Trepšs.
Pasaules izzināšanā Dievu nevar apiet
Filozofs pieļauj, ka patiesību līdz galam nevar noskaidrot tādēļ, ka ir redzamā un neredzamā pasaule. Ticīgie uzskata, ka visa atskaites punkts ir Dievs. Arī Bībelē Dievs paziņo, ka Viņš cilvēkus ar viņu gudrību saķers slazda valgā. Vēlos uzzināt, kādas attiecības ar Dievu ir filozofijas pasniedzējam un vai reliģijai un filozofijai var būt kopējs mērķis, vai arī abas jomas ir šķiramas. “Domātāji šos jautājumus ir risinājuši kopš viduslaikiem. Tad filozofijā pastāvēja divi virzieni – relatīvisms un nominālisms. Pirmā pārstāvji uzskatīja, ka noteicošais ir vispārīgais, tātad Dievs, bet nominālisti bija pārliecināti, ka primārais ir atsevišķais, bet vispārējais ir tikai frāzes. Tieši viņi ierosināja reliģijas filozofiju šķirt no laicīgās. Kā redzams turpmākās attīstības gaitā, šis princips ir saglabāts. Es nezinu, vai tas ir labākais variants. Laicīgā filozofija cilvēku pēta tikai kā bioloģisku būtni, taču cilvēks ir bioloģiski sociāla garīga būtne. Šajā sakarā reliģijas filozofija cilvēku akcentē kā fenomenu, norādot, kā svece nevar degt bez liesmas un gaismas, tā arī cilvēks nevar dzīvot tikai ar materiālām vērtībām, viņam vēl vajadzīgs garīgums un dvēseliskums. Es domāju, ka bez materiālās ir vēl garīgā pasaule. Kas, piemēram, ir sirdsapziņa? Izoperēsim un pārliksim sirdi, bet sirdsapziņa paliks tā pati. Tas nozīmē, kas šis it kā nekas tomēr ir kaut kas. Mēs apjaušam šīs otras pasaules esamību, bet neredzam to, tādēļ šim kaut kam dodam savu izdomātu jēdzienisku apzīmējumu. Kristietībā tas ir Dievs, musulmaņiem Allahs, Vecajā Derībā Jahve, Jehova, bet krišnaītiem Indijā tas ir Krišna. Šim it kā nekam, bet tomēr kaut kam pasaulē ir doti daudzi nosaukumi, bet patiesībā tas ir viens un tas pats. Vēsturiskās attīstības gaitā šī pārliecība par kaut kā esamību pāraugusi ticībā. Jūs jautājāt, vai es ticu? Redziet, ja pasaulē šim neredzamajam ir tik daudz jēdzienisko apzīmējumu un ja pat laicīgajā zinātnē ir atzīts, ka ārpus likumsakarībām, kas pastāv dabā un sabiedrībā, darbojas vēl kādi spēki, kuri vairāk vai mazāk ietekmē procesus mums redzamajā pasaulē, es nevaru to visu ignorēt un pateikt, ka nekā nav. Es nevaru apgalvot, ka ticu Dievam, bet es ticu, ka šāds mums netverams un neredzams spēks ir. Daži to sauc par likteni, kas būtībā ir tas pats Dievs,” apliecina I. Trepšs.
Pēc viņa pārliecības, filozofija ir visas mūsu dzīves pamatā. “Tā mūsu vidū ir visur, protams, dažādos līmeņos. Ir ikdienas, teorētiskais un zinātniski teorētiskais līmenis. Lai kaut ko radītu, ir jābūt idejai un, balstoties uz zināšanām, jāizdomā, kā ieceri īstenot. Mūs uz priekšu ved doma un, jo lielāku tai godu piešķirsim, jo tālāk tiksim,” saka I. Trepšs.
