180. turpinājums. Ja Igaunijas un Lietuvas vadītāji prata kaut nedaudz mīkstināt pārtikas deficītu, tad Latvijā Augusta Vosa vēlme izkalpoties Maskavas priekšā bija tik dedzīga.
180. turpinājums
Ja Igaunijas un Lietuvas vadītāji prata kaut nedaudz mīkstināt pārtikas deficītu, tad Latvijā Augusta Vosa vēlme izkalpoties Maskavas priekšā bija tik dedzīga, ka burtiski pašu veikaliem vairs palika tikai cūku galvas un šādi tādi lanckari, pēc kuriem nācās stāvēt stundām garās rindās. Atceros, ka sestdienas rītos parasti satikāmies ar partijas komitejas pirmo sekretāru Avotu, lai pagarā rindā izstāvētu pēc burciņas krējuma, ko ne vienmēr atveda noteiktajā stundā.
Vosa galvenā gudrība šajā laikā bija jauna lopu novietņu būve, ignorējot jebkādus noteikumus. Protams, vispirmām kārtām cieta ekoloģija. Vēl dīvaināk likās tas, ka Voss pilnīgi aizmirsa par to, no kurienes ņemt lopbarību. Vietējā vara tad gudroja izeju pēc sava prāta un iespējām. Auglības celšanai vajadzēja rakt kūdru, bet sējumu platību palielināšanas nolūkos sāka uzart pat Gaujas palieņu pļavas.
Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rajona nodaļu tajā laikā vadīja Inta Laganovska, bet es skaitījos viņas vietnieks. Inta, protams, centās kaut nedaudz bremzēt varasvīru patvaļu, bet viņas iespējas nebija lielas: visu laiku kā Damokla zobens pār viņu rēgojās biogrāfija. Pati Inta par savu tēvu zināja tikai to, ka kara laikā iesaukts leģionā un pazudis bez vēsts. Bet tie, kam vajadzēja, gan zināja, ka tēvs ir dzīvs un strādā Toronto pilsētā visai atbildīgā inženiertehniskā darbā. Pietika ar dziļdomīgiem mājieniem, lai cilvēks sarautos maziņš un klusētu.
Tā kā par visām nejēdzībām es tiku informēts sīki jo sīki, tad man bija jākļūst par galveno cīnītāju. Un vienīgais mans ierocis bija publicistika.
Labus domubiedrus atradu avīzes “Literatūra un Māksla” redakcijā. Sākumā tas bija Arvīds Briedis, kuru pazinu jau no 1951. gada, kad īsu laiku kopā strādājām Ērgļos. Arvīds bija cilvēks, kurš prata pastāvēt uz savu viedokli, bieži nonākdams konfliktā ar saviem priekšniekiem. Pēc tam publicistikas nodaļu avīzē vadīja Zāmuēls Eiduss, ļoti pieredzējis žurnālists. Avīzes galvenais redaktors Jānis Škapars viņam pilnīgi uzticējās, un man bija ļoti patīkami sadarboties. Viens no mūsu slavenajiem dzejniekiem par Eidusu gan sacīja, ka ebrejam nevarot būt liela rūpe par Latvijas dabas sargāšanu, bet es ātri attapu, ka populārajam publicistam piemīt kāda cita teicama īpašība: viņš ļoti vēlējās, lai katra publikācija, kas tapusi viņa vadībā, būtu iedarbīga, tāda, kas izraisa plašu rezonansi. Turklāt Zāmuēls vienmēr pildīja to, ko bija solījis, un šo īpašību es vērtēju īpaši augstu.
Notika tā, ka lielie priekšnieki jau kabinetos bija izlēmuši jautājumu par Taures purva norakšanu. Lielais Sedas tīrelis jau gandrīz pilnībā bija nokurināts Rīgas TEC kurtuvēs, un jauntapušās pilsētiņas iedzīvotājiem vajadzēja darbu. Ak, nē, ne jau cilvēku likteņi kādam rūpēja, bet gluži vienkārši bija viegli pieejams darbaspēks, kuru varēja izmantot kārtējā purva likvidēšanai.
Turpmāk vēl.
