Strencēniete Indra Lielkāja Etiopijā bijusi piecas reizes. Rudenī viņa uz šo Austrumāfrikas valsti dosies sesto reizi un ir pilnīgi pārliecināta, ka būs arī septītā, astotā, devītā un vēl citas reizes.
Tā rakstījām iepriekšējās piektdienas, 15. jūlija, “Ziemeļlatvijas” numurā, un tagad turpinām Indras stāstu par šajā zemē redzēto.
Etiopijai ir savi TOP tūrisma objekti. Indra pieļauj, ka apskatījusi tos visus. Tagad viņu interesē atrast tādas vietas, uz kurām tūristi nebrauc, un tas arī izdodas. Piemēram, kādā speleologu mājas lapā strencēniete uzgājusi informāciju par alām Etiopijā, kas atklātas tikai pirms dažiem gadiem un kuras tagad speleologi aizrautīgi pēta.
“Informācijas par šīm alām ir ļoti maz, faktiski tikai viņu mājas lapā. Taču man, protams, vajag redzēt, kas tas ir,” smaida Indra.
Par šīm alām neko nav zinājis arī viņas sadarbības partneris Etiopijā Henoks. Abi kopā beidzot tās atraduši, un strencēniete ar vietējo gidu palīdzību uz turieni aizvedusi savu četru ceļotāju lielo grupiņu. Viena no alām izrādījās 15 kilometru garš alu labirints, kuru latvieši izstaigāja vieni paši, jo gidi līdzi iekšā nenāca. “Nepareizajām ejām vilkām priekšā svītras, krāmējām akmeņus, lai zinātu atpakaļceļā, kur jāiet,” atceras Indra.
Ja tās bija sausas alas, tad bija arī citas, kur būtu noderējis specapģērbs, jo ceļotājiem nācās līst pa aukstu ūdeni un brīžiem pat tik dziļi, ka tikai acis laukā …
Uzvējo 4. gadsimta elpa
Taču tādiem ceļotājiem, kuri Etiopijā ierastos pirmo reizi, apskates vērts, pēc Indras ieteikuma ir, piemēram, Lalibela baznīcu komplekss: 11 monolītas baznīcas, kas 12. gadsimtā izgrebtas rozā granīta klintīs zemes līmenī un iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Katra baznīca ir unikālā arhitektūras stilā. Ēku interjerā labi saglabājušies gleznojumi, kuru saturs ir veltījums Dieva slavai.
Nezinātāju pārsteidz fakts, ka Etiopijā – zemē Āfrikas vidienē – dominē pareizticība un ir spēcīgas baznīcas tradīcijas. Tā ir vecākā kristīgā valsts Āfrikā. Etiopijā jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta pastāv Etiopijas pareizticīgo baznīca, kas pieder pie austrumu jeb senajām pareizticīgo baznīcām. Reģions, kur tagad atrodas Etiopija, bijis pat viens no pirmajiem pasaulē, kas oficiāli pieņēma kristietību kā valsts galveno reliģiju. Mūsdienās šajā valstī ir arī salīdzinoši daudz musulmaņu, un visi ticīgie sadzīvojot draudzīgi.
Izrādās, arī mūsdienās etiopieši ir cītīgi pareizticīgo (Etiopijas Ortodoksālās baznīcas) dievnamos gājēji. Indra rāda fotogrāfiju ar salu ezera vidū, uz kuras uzcelta baznīca. Vietējie uz turieni brauc ar laivām. Etiopijā baznīcās nav krēslu vai solu. Cilvēki stāv kājās un klausās sprediķi senā valodā, ko, iespējams, zina tikai retais mūsdienu etiopietis.
Etiopijā cilvēks ierauga kristietību 4., 5., 6. gadsimta līmenī, mācās atskārst, ka mūsdienu pasaules reliģijām ir kopīgas saknes un sajūt tās milzu pēdas, ko katra reliģija uzgulsnē virsū mūžīgajām patiesībām. Tas jaušams ne tikai ikonās un baznīcās, bet arī vietējos cilvēkos, viņu dzīvesveidā un paražās. Etiopija saviļņojusi arī aptaujātos Indras ceļabiedrus, jo, esot šajā kristietības saliņā Āfrikā, cilvēks saprot, ka ir kaut kas mūžīgāks, nekā tās reliģijas, kas šodien ir ap mums. Rodas atklāsme, ka uz visiem jautājumiem nav jāatbild, vismaz šeit un tagad.
Pārsteidzoši esot arī tas, ka šajā valstī ar aptuveni 100 miljoniem iedzīvotāju cilvēki prot dalīties cits ar citu, un stāsts par badā mirstošiem Āfrikas bērniem Etiopijā nav vietā. Jau iepriekš rakstījām, ka etiopieši ir čakli un apstrādā katru, pat mazāko zemes pleķīti, kur vien tas iespējams, un pārsvarā tas ir roku darbs vai arī tiek izmantots vēršu vilkts arkls.
Ko vēl apskatīt Etiopijā? Iepriekšējās piektdienas numurā jau rakstījām, ka tās ir vietējās ciltis. Viens no šās valsts Top apskates objektiem ir Zilās Nīlas ūdenskritums. Netālu no Tanas ezera – Zilās Nīlas iztekas – upe bazalta iežos veido izcilāko ūdenskritumu visā Nīlas upes baseinā un Ziemeļāfrikā. Taču jārēķinās, ka var gadīties tā, kā bija Indrai, kura varena ūdenskrituma vietā ieraudzīja mazas tērcītes. Proti, pirms aptuveni 10 gadiem visa Zilās Nīlas straume sāka plūst caur jaunuzbūvēto hidroelektrostaciju, un elektrostacijas īpašnieki īpaši necenšas turēties pie solījuma nedēļas nogalēs palaist ūdeni, sagādājot vilšanos ārvalstu tūristiem. Apskatīt var pašu Tana ezeru – lielāko ezeru Etiopijā, kurā atrodas vairākas salas un klosteri.
Var uzkāpt kalnos (Etiopijā ir vieni no lielākajiem Āfrikas kalniem – Semien un Bale) vai apskatīt vienu no kontinenta zemākajām vietām – Danakil ieplaku. Tā atrodas uz Etiopijas un Eritrejas robežas un ir karstākā vieta pasaulē, kur gada vidējā temperatūra nav zemāka par plus 34° С .
Maltītes pamatā – indžera
Indru samērā bieži Latvijā paziņas iztaujā par etiopiešu virtuvi.
Viens no tās zīmoliem ir indžera (injera), kas līdzinās lielai pankūkai un ir gandrīz katras maltītes pamatā. Indžera ir pagatavota no Etiopijai raksturīgo teff graudu miltiem un ir ar skābenu garšu. No teff miltiem ceptus izstrādājumus var ēst arī tie cilvēki, kuriem ir celiakija un kuri nepanes glutēnu – kviešu, rudzu un miežu olbaltumvielu.
Uz indžeras tiek pasniegtas dažādas piedevas, ko sauc par vat. Tie ir pikanti sautējumi, kas var būt pagatavoti no gaļas vai dārzeņiem, piemēram, zirņu biezenis. Indžeru ēd ar rokām, plēšot mazākos gabaliņos.
Etiopijā ēdiens lielākoties tiek pasniegts uz viena liela šķīvja, kas ir novietots pa vidu visiem ēdājiem. Visai izplatīta paraža ir arī citu cilvēku barošana ar savām rokām.
Sapnis par mājiņu Etiopijā
Vislabāk uz Etiopiju braukt no oktobra līdz martam, jo šajā Austrumāfrikas valstī no jūnija vai pat maija vidus līdz septembra vidum ilgst lietus sezona.
Indra iesaka ceļojumam uz Etiopiju atlicināt vismaz trīs nedēļas. Attālumi, ko mērot pārbraucienos no viena objekta uz citu, tur ir lieli. “Reti kurš uz Etiopiju aizbrauks vēl otro vai trešo reizi, un, ja tu vienreiz esi aizbraucis, tad labāk tomēr ir redzēt vairāk,” piebilst ceļotāja.
Indra jau meklē domubiedrus braucienam uz Etiopiju februārī un martā, un abās grupās ir vēl dažas brīvas vietas. Ja kādu tas interesē, tad ar Indru var sazināties sociālajos tīklos.
Etiopijā ar cilvēkiem var sarunāties angļu valodā. Oficiālā valsts valoda ir amhariešu (Etiopijā ir vairāk nekā 80 dialektu), bet angļu ir otra valsts valoda, skaidro Indra. Angļu mēlē ielauzījušies pat mazi bērniņi.
Un kā Indrai ir ar amhariešu valodas prasmi? “Viņu valodu zinu tik daudz, ka nojaušu, par ko cilvēki runā. Varu angliski atbildēt. Iepriekšējā reizē, kad viena pati nodzīvoju Etiopijā trīs nedēļas, gāju pa ielu un vietējie man kaut ko sacīja savā valodā. Es angliski atbildēju, un cilvēki bija pārsteigti, prasīja, kā es zinu amhariešu valodu? Es atsacīju, – nē, es nezinu.”
Ceļojot pa Etiopiju, Indra iztiek ar angļu valodu, kuru nebūt nepārvalda labā līmenī. Saziņai vārdu krājuma pietiekot, taču, lai izteiktos gudros terminos, – ne. Tieši salīdzinoši slikto angļu valodas prasmi strencēniete uzskata par šķērsli, lai uzturētos Etiopijā jau kādā citā, nevis tūrista statusā, piemēram, strādātu kā kādas labdarības organizācijas brīvprātīgā.
Tomēr nekad nevar teikt “nekad”. Kas zina, varbūt reiz piepildīsies arī Indras sapnis uzcelt sev Etiopijā nelielu mājiņu un ziemu pavadīt Āfrikā. Darba specifika to ļautu, jo Indra – pēc profesijas diplomēta daiļdārzniece – strādā Strenču novada pašvaldībā par apzaļumotāju un ir noslogota vasaras sezonā, bet ziema ir brīva.
