To, ka pamazām lauki kļūst arvien pamestāki, teorētiski zina vai katrs Latvijā dzīvojošais. Taču ir cilvēki, kas par to pārliecinās katru reizi, kad jābrauc pie tiem, kuri dzīvo nomaļos novada nostūros. Viens no viņiem ir autoveikala saimnieks Elmārs Smukulis.
Balto busiņu ar uzrakstu IU “Marija” “Ziemeļlatvija” pamanīja šonedēļ, viesojoties Omuļu pusē Ērģemes pagastā. Busiņš bija piestājis laukumā pie kokos ieaugušas mūra ēkas, virs kuras durvīm joprojām lasāms uzraksts “Veikals”. Taču Omuļos veikala nav jau vismaz divdesmit gadus. Baltais busiņš pietur tajās vietās, kur veikalu sen vairs nav.
Vidējais pircēju vecums –
pāri par septiņdesmit gadiem
Vārds pa vārdam, kamēr Elmārs piekrīt nelielai sarunai. Mums arī izdodas aprunāties, jo nekādas rindas no pircējiem neveidojas – pirms pusdienas laika autoveikalā iepērkas viens vienīgs pircējs. Elmārs viņu sauc par Dzintaru. Un kā lai autoveikala saimnieks nezinātu savu pastāvīgo klientu vārdus, ja viņš ar šo rūpalu nodarbojas jau 18 gadus. Otrdienās un piektdienās busiņš piestāj Omuļos. Šī pieturvieta pie bijušā veikala nav vienīgā. Elmārs ir viens no retajiem autoveikala šoferīšiem, kurš, labi pārzinot vietējo situāciju un savus pircējus, iebrauc pie daudziem arī mājās. Un kā lai to nedara, ja nereti vientuļajam sirmgalvim, kuram ir švaka veselība, Elmārs ir vienīgais cilvēks, ar ko aprunāties, kam izsūdzēt savas bēdas, palūgt palīdzību, piemēram, no pilsētas atvest zāles vai kādu īpašāku kaķu, suņu, arī trušu barību. Laukos par saviem mājdzīvniekiem vientuļnieki rūpējas kā par saviem tuvākajiem, tāpēc arī tādi pasūtījumi. Reizēm Elmārs ir devies pat pie sava pircēja ģimenes ārsta pēc receptēm. Valcēnietis stāsta, ka ir arī tādi pircēji, kuriem tīkliņi jāienes mājās, jo paši to vairs nespēj. Autoveikala saimnieku tas vairs pat neizbrīna, jo ir gadījies, ka piektdienā iebrauc pie tantītes mājās, bet otrdien atklājas, ka viņa jau mirusi. Sakām, ka Elmārs paralēli preču tirgošanai uzņēmies arī tāda kā sociālā darbinieka misiju.
“Tā gandrīz vai iznāk,” skumji secina autoveikala īpašnieks. Taču tas nenozīmē, ka šo pienākumu viņš veic ar sakostiem zobiem. Pēc savas būtības vīrietis ir sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Un kas tad, ja ne viņš, kurš divas reizes nedēļā tomēr aprauga savus pastāvīgos pircējus, pārmij kādu vārdu un vismaz apskatās, kā sirmgalvjiem klājas. Var gadīties, ka nākamās tikšanās reizes var arī nebūt, bet tāda ir dzīve un lietu kārtība.
Elmārs rēķina, ka vidējais pircēju vecums ir pāri septiņdesmit gadiem. Diemžēl laukos jaunākus cilvēkus gandrīz vairs nav iespējams ikdienā sastapt. Daudzi jaunie aizbraukuši studēt uz lielpilsētu Rīgu, daudzas ģimenes devušās uz ārzemēm pelnīt dienišķo iztiku. Ir tādas mājas, kur ļoti reti kāds vairs atbrauc apraudzīt savus vecos tuviniekus.
Zvārtavas lokā “izkritušas”
jau 18 mājas
Interesējamies, kādas autoveikalā ir pieprasītākās preces, kuras iegādājas ne tikai omulieši, bet arī Zvārtavas pagasta ļaudis, kurus arī apkalpo valcēnieša autoveikals. Izrādās, ka visejošākā prece ir maize, desa, gaļa, putraimi, eļļa, saldumi, sezonā – gurķi un tomāti, arī augļi, sāls, cukurs, limonāde, mājdzīvnieku barība un zupas. Vārdu sakot, pašas ikdienišķākās preces.
Pēc Elmāra stāstītā, tikpat drūma situācija ir arī Zvārtavas pusē, kur autoveikals savu reisu pa Virešu ceļu, ietverot Zaķu krustu, Mierkalnu, mājas Salaiņa ezera apkārtnē un Cirgaļus, veic katru ceturtdienu. Elmārs rēķina, ka šajā maršrutā “izkritušas” jau astoņpadsmit lauku sētas. Pirms vairākiem gadiem šī maršruta reisus Elmārs pabeidza tikai ap pieciem sešiem vakarā, tagad – jau ap pustrijiem dienā.
“Neviens laukos klāt nenāk. Visi vecie aiziet aizsaulē. Tad ir cauri,” skumji secina Elmārs. Tā braucot, autoveikala saimnieks apzinās, ka Latvijā lauki tik tiešām izmirst. Mājas paliek tukšas, bieži vien kaut kādi neizprotami ļaudis tās izposta, izsit logus, aiznes visu, kas nesams.
“Tas nav nekas labs, tāds skarbs skats,” uzskata valcēnietis.
Interesējamies, vai valcēnieša autoveikalam ir arī konkurence. Elmārs stāsta, ka otrdienās un piektdienās Omuļos piestāja arī autoveikals no Valmieras. Nu jau kādu laiku tas omuliešus apkalpo tikai piektdienās.
“Redz, viņš jau neskrien pa aptiekām, tantei neatved kombikormu, jo tam nav laika. Es to daru, tāpēc mani gaida un te arī iepērkas,” sarunu nobeidz autoveikala “šefs” Elmārs Smukulis.
